 |
Kā es braucu
 bija
ziema. ārā mazliet silts, sniegs pakusis, bet es steidzos uz ballīti.
mazliet kavēju, ķipa neražiņa, bet te pēkšņi man aiz muguras
aizvien skaļāk un skaļāk izdalījās pazīstamas skaņas -
motociklists-javists. tas bija mans draugs, viņš piebremzēja, es
pastāstīju savu sāpi. motociklists-javists izpalīdzīgs būdams teica, lai
es lecu aizmugurē, es arī lecu, bet protams ne jau viņam aizmugurē, bet
gan uz kamaniņām, kas bija piestiprinātas aizmugurē. tā mēs steidzāmies uz
ballīti. spidometrs kā jau javai bija saplīsis, tāpēc konkrētus ciparus
nosaukt nevarēšu, bet varu pateikt to, ka nokavēju tik no visa pasākuma,
cik ļauj pieklājības normas*. kā jau sākumā teicu, tad nepūta ziemelis un
nebija piesalis tāpēc viss saturs no aizmugurējās riepas nāca man sejā**,
bet par cik es biju steigā, tad es arī īsti nepiefiksēju, ka man ir
pumpaina seja. kad piegāju pie jubilāra durvīm un gatavojos pārsteigt viņu
(uzkrāsoju lūpas izvilku no ietinamā papīra neļķes un sabužināju dāvanu),
atveroties durvīm, jubilārs tik tiešām bija pārsteigts, viņš aiz
pārsteiguma iesaucās: "kas tu slims esi?", tas bija īsts krašs. es
sākumā domāju, ka viņam nepatīk ziedi vai meikaps, jo kad mēģināju
viņu kaislīgi noskūpstīt viņš mani atgrūda/atraidīja, tas man lika justies
kā puikam. viss galu galā beidzās laimīgi - dušā***.
* zelta uzvedības grāmata
** centrbēdzes spēka iedarbība
*** turpinājumu lasiet žurnāla "penthouse" ceturtajā numurā (autora
remarka)
Iesūtīja
Zūča@Sakstagals
|
|
