 |
Motobraucēju drošība
Man ir 38 gadi, no tiem 25 gadus esmu bijis motobraucējs. Ir
bijuši dažādi lielāki un mazāki panākumi. Esmu braucis ar
dažādiem motocikliem dažādās sporta disciplīnās krosu,
skijoringu, enduro, bet visvairāk jau šoseju.
Astoņdesmito gadu beigās parādījās iespēja braukt ar lielajiem
Superbike klases motocikliem. Braucu ar YAMAHA, KAWASAKI,
HONDA un DUCATI firmas baikiem. Startēju Baltijā un ārzemēs.
Tas bija lielo cerību un iespēju laiks, kurš diemžēl šad tad
beidzās ar ilgstošu ārstēšanos slimnīcās.
Pēc dabas esmu diezgan impulsīvs un braucot samērā bieži mēdzu
riskēt, tādēļ dažkārt guvu sāpīgu pieredzi un sekas. Neesmu
no tiem, par kuriem saka: Tam viss iet no rokas. Braukšanas
iemaņas man ir nākušas samērā lēni ar neatlaidību un
sistemātisku darbu.
Visus šos gadus esmu bijis arī samērā aktīvs ielas braucējs ar
motociklu un visnotaļ daudz no tā mācījies.
Pēdējā laikā nodarbojos ar tādu samērā ekstrēmu motosporta
veidu kā SUPERMOTO. Manuprāt, šis ir pats pieejamākais veids
braukšanas tehnikas attīstīšanai un pilnveidošanai mūsu apstākļos.
Paldies Dievam, laiki ir mainījušies. Mēs esam brīvi cilvēki
brīvā valstī, un mēs varam realizēt savus sapņus. Daudziem
šāds sapnis ir motocikls. Un viņi dzīvo, un viņi strādā, līdz
pienāk brīdis, kad šo sapni var īstenot. BET: šī sapņa
piepildīšanās var izrādīties bīstama un kādam tā var būt
pat liktenīga
Ikdienā strādājot un pārdodot motociklus dažkārt mani pārņem
sajūta, it kā es bērniem, kuri īsti to nesaprot, pārdodu ieročus.
Nepatīkama sajūta. Labi, ja tāds sapņu bērns vēlas iegādāties
kādu enduro, čoperīti vai rollerīti, bet ir arī tā,
ka uzreiz vajag to lielāko un ātrāko. Īstenībā jau es viņu
saprotu pats tāds esmu. Tomēr ir vēl kāds bet. Mūsdienu
motocikli konkurences apstākļos ir strauji attīstījušies. Tie
jaudas uzlabojumi, kurus vēl nesen varēja sasniegt ar dziļa tūninga
palīdzību, šodien jau ir nopērkami kopā ar standarta motociklu.
Nenoliedzami, arī riepas un bremzes ir arvien labākas. Motocikli
paliek vieglāki un šaurāki, tātad arī vadāmāki. Šodien
nopērkamie ielas sporta motocikli pēc saviem parametriem atbilst
90-to gadu sākuma WSB labākajiem superbaikiem, kurus prata savaldīt
tā laika meistarīgākie piloti. Šie jaunās paaudzes modernie
baiki ir dzimuši un attīstījušies platās, tīrās un drošās
trasēs. Un, nonākot tirgū, to maksimālās potences izmatošana
ir orientēta uz garajām un diezgan drošajām autostrādēm.
Bet kas no tā visa, izņemot šos lieliskos motociklus un braukt
gribētājus, ir pie mums Baltijā? Pat izvērtējot mūsu moto trašu
drošību, nākas izdarīt kādus secinājumus. Ja FIM (Starptautiskā
Motosporta Federācija) cīnās par Menas salas sacensību aizliegšanu,
kur dzīvību ir zaudējuši jau 40 sportisti kopš pastāv TT (Tourist
Trophy) jeb ielu sacensības, tad mums ir pieejama iespēja uzspēlēt
krievu ruleti Tallinā Piritas trasē, kur pērn nositās visu
laiku ātrākais un stabilākais TT braucējs Džois Danlops. Domāju,
ka vēl tāda pērle ir Kauņas Kačergina. Šodien droša
trase ir tikai Pērnavā. Mūsu Rīgas Biķernieki bija droši tiem
motocikliem, kādi pie mums brauca līdz 90-tajiem gadiem. Pēc šodienas
mērogiem tā ir meža taciņa ar visām saknēm, pa
kuru ir jānostūrē 150 zirgspēki ar ātrumu 240 km/h. Bet jāpriecājas
par to, ka šī trase vēl pastāv un ir vienīgā slēgtā
teritorija Latvijā, kur var apgūt kādas braukšanas iemaņas.
Savienojums sporta baiks un iela Latvijā ir nopietna
problēma. No vienas puses sporta mocis pats par sevi provocē
uz tā priekšrocību izmantošanu, savukārt ceļu tehniskais stāvoklis
un satiksmes drošības līmenis to neatļauj, pat apdraud. Aizliegt
braukt demokrātiskā valstī nevar. Kādi priekšlikumi? Kā valsts
jeb CSDD uz to reaģē? Kurš var pateikt jaunajam lieljaudas
motocikla īpašniekam, kā uzvedas viņa 150 zirgspēki un 160
kilogrami mūsu lieliskajos ceļa apstākļos? Kādu
trajektoriju izvēlēties, kāds ir bremzēšanas ceļa garums, kāds
ir riepu saķeres noturīgums, kā rīkoties, ja mainās ceļa
segums, parādās bedres, utt., utt.?
Varētu atbildēt, ka tādēļ eksistē CSDD noteiktie ātruma
apzīmējumi un ierobežojumi, ceļu zīmes, utt.
Ja tev ir tāds mocis, agri vai vēlu lai cik uzmanīgs tā
īpašnieks būtu nu izprovocēs tas zvērs pamēģināt
kaut vienu reizīti paskatīties, kas lācītim vēderā, pavisam
uzmanīgi
Kas zin`, varbūt izdodas iekļūt to, teiksim, 70%
veiksminieku sarakstā, kas brauc sveiki un veseli, dzīvi un
nesakropļojuši sevi un citus
Kāda tad ir izeja, lai samazinātu risku? Vajadzētu uzlabot ceļus
līdzenus, platus, drošus, bet tam vajadzīga nauda un laiks. Būtu
vajadzīga vieta, kur var apgūt braukšanas iemaņas, un lai tā būtu
droša. Tāda vieta pagaidām ir Biķernieku trase, un to arī cenšas
izmantot mūsu pilsētas motobraucēji.
Pēterim Grabovskim sadarbībā ar trases apsaimniekotājiem ir
izdevies organizēt regulārus treniņus pa kartinga trasi. Tie
notiek jau kādus trīs gadus. Ļoti ceru, ka šo lietu tuvā nākotnē
atbalstīs arī valsts, jo runa ir par satiksmes drošību. Tādēļ
Biķernieku trasei ir jāsaglabā savas funkcijas un jākļūst
pieejamai katram braukt gribētājam.
Man nesen radās ideja par motocikla vadīšanas drošības kursu
izveidi, tādējādi nododot citiem motobraucējiem savu uzkrāto
pieredzi un, iespējams, samazinot risku gūt nepatīkamus pārdzīvojumus
un traumas pieredzes trūkuma dēļ. Šobrīd ir jau sagatavota drošības
kursa programma. Tajā ietilpst aptuveni sešas stundas teorijas
lekcijas. Tiek noskaidrots individuālā braucēja vai braucēju
grupas esošai pieredzes līmenis un tiek izveidots kursa
tematiskais sadalījums pēc vajadzības.
Teorijas kursā ietilpst sekojošas tēmas:
- Riepas. Konstrukcija, saķere dažādos ceļa un laika apstākļos.
- Bremzes. konstrukcija, efektivitāte, bremzēšanas tehnika un
izvēlētā ceļa garums.
- Amortizatori. Regulēšana, braucēja pozīcija uz motocikla.
- Dzinējs un tā raksturs atkarībā no konstrukcijas. Dažādie
inerces spēki.
- Pagriezieni, trajektorijas, braukšanas tehnika, akselerācija
jeb paātrinājumi un pārnesuma izvēle.
Šie temati tiek teorētiski izskatīti divās vidēs: slēgtās
trasēs jeb maksimālo iespēju režīmā un Latvijas ielu un ceļu
apstākļos. Teorijas kursā neietilpst ceļu satiksmes noteikumi.
Tas ir vairāk vērsts uz iespējamo risku paredzēšanu un rīcības
taktikas izveidi ekstremālas situācijas brīdī.
Pēc teorijas kursa lekcijām ir paredzētas praktiskās nodarbības,
kuru mērķis ir drošas braukšanas tehnikas un motocikla izjūtas
apgūšana. Īsāk sakot, apgūt praktiski teorētiskās zināšanas,
lai turpmāk katrs pats varētu patstāvīgi vingrināties un gūtu
prieku par iemaņu attīstību.
Domāju, ka būtu nepieciešama vismaz viena - divas praktiskās
nodarbības slēgtā trasē vai laukumā pirms doties uz kopējās
lietošanas ceļa. Būtu noderīgi izveidot tādu vērtēšanas
skalu, kur atkarībā no motocikla klases kursu beidzējs iegūtu
braukšanas drošības sertifikātu. Tas, iespējams, būtu vērā
ņemams kritērijs apdrošināšanas risku aprēķināanai.
Esmu patīkami pārsteigts par principiāli jaunas motobraucēju
paaudzes veidošanos. Es šeit nedomāju braukt gribētāju vecumu,
bet gan kultūru.
Pēc tam, kad no mūsu ceļiem pazuda iži, javas, minskas
un kaurīši, un pat mūsu pašu Sarkanās Zvaigznes ražotie
mopēdi bija reti sastopama parādība, autobraucēji šos satiksmes
dalībniekus no savas apziņas un uzmanības vienkārši izslēdza,
aizmirsa par tiem domāt un ar viņiem rēķināties.
Tad uzradās biezie ar gludi skūtām galvām un zelta
ķēdēm ap kaklu. Tie pārsvarā bija pirmie moderno motociklu īpašnieki.
Viņiem nekāda sevišķa drošība nerūpēja, jo laikam jau braukt
ar jaudīgo moci bez ķiveres galvā bija tikpat riskanti cik dzīvot
ikdienā.
Kad 90-to gadu vidū runāju ar kādu Maskavas motociklu izplatītāju
par tehniskajām apkopēm- konkrētāk, par dzinēja vārstu regulēšanas
intervāliem un to tehnisko nodrošināšanu, mans paziņa mani pārsteidza
ar informāciju, ka līdz šim nevienam no viņa klientiem šāds
pakalpojums nav bijis nepieciešams
Pirmajos 10000 kilometros
klients vai nu sasitās tā, ka nav ar ko braukt, vai arī vairs nav
tā, kas brauc
Tagad ir savādāk. Autobraucēju kultūra uz ceļiem pie mums ir
krietni uzlabojusies. Eiropas tuvums un sievietes pie stūres ir
stipri izmainījušas mūsu savstarpējās attiecības uz ceļa.
Moto-braukt-gribētāji šodien rūpīgi izvērtē visas savas
iespējas pirms iegādājas motociklu. Savā ikdienas darbā es
satieku esošos un topošos motobraucējus, kuri lieliski orientējas
moto lietu niansēs, daudz lasa žurnālus, skatās motosporta
sacensības Eurosport kanālā un izmanto katru iespēju, lai
paaugstinātu savu braukt prasmi.
Esmu uzsācis privātu praksi moto braukšanas drošības kursu
pasniegšanā. Bet, atkarībā no moto braucēju atsaucības, šis
pasākums varētu izvērsties regulārās nodarbībās. Labums, kuru
dotu šādu kursu izveide, varētu ieinteresēt gan motociklu tirgotājus,
gan CSDD, gan apdrošināšanas kompānijas, gan auto-moto skolas
un, protams, pašus moto braucējus, kā arī jauno moto braucēju
vecākus.
Lūdzu atsaukties visus interesentus, kuri vēlētos piedalīties
šāda projekta īstenošanā:
Dzintars Muižnieks
9238657 vai 7393439
SIA VALINTA
e-pasta adrese: valinta@parks.lv
Vairāk par jau gatavo kursu programmu varat izlasīt spiežot
šeit.
|
|
