 |
Kursa pikniks golfa laukumā ar motoizbraucienu.
Gribēju sarīkot pikniku kursam Meistara golfa laukumā, jo visu
laiku tiek runāts, ka kaut ko tādu vajadzētu. Kopā ar līdzpaņemtajiem
draugiem bijām ap divdesmit. Visi satikāmies Statoilā un reizē devāmies
uz laukumu. Pamazām visi iejūtas un izklīst kur nu kurais, tad atkal
sanāca kopā, lai paskatītos, paklausītos un izmēģinātu roku golfa
spēlē. Gāja visādi citam sanāca, citam ne, bet vismaz priekšstats
par to, kas ir golfs bija radies visiem. Mūsu piknikam bija pievienojušies
arī divi motociklisti, kurus uzaicināja Maruta. Ja ir motocikli, tad
vajadzētu arī pavizināties.
Nu tātad pirmā reize kad sēdos uz mocīša bija pienākusi. Sākumā
teicu, ka nebraukšu, jo viņi abi bija dzēruši. Kaut kad vēlāk dzirdēju
kādu cilvēku sakām, kas tad ir nedzēris motociklists pie stūres. Viņi
jau nedzēruši nemaz uz moča nesēžas, bet tagad atkal pie lietas.
Redzot kā pa ceļu nozib mocis uz kura vizinās Toms un Atvars pārņem
neomulīga sajūta, bet kā vēlāk sapratu, tas tā izskatās tikai no
malas. Vitai arī gribējās pavizināties, taču abas nospriedām - dzēruši
tātad nē. Tad pēkšņi skatos Vita sēžas uz mocīša Guntaram
aizmugurē. Nu ko, paskatīšos ko teiks Vita. Abi bez ķiverēm, bet kas
par to tajā brīdī domā, galvenais ir izvizināt meitenes. Kā izrādās,
uz to motociklisti ir veikli, vajag tikai gribēt. Runājot par ķiverēm,
Toms ir prātīgāks, viņš nevizina citus bez ķiveres ja ir iespēja,
to novēroju arī kādu citu reizi vēlāk.
Tā nu Vita izvizinājās un pieteicos arī es. Nobraucām kādus četrus
kilometrus līdz Plakanciemam un atpakaļ. Teiksim tā - sajūtas ir tiešām
labas. Šādu mazu gabaliņu pabraukt ar ātrumu 160 km/h nu tas ir ko vērts.
Ar vaļējiem plīvojošiem matiem, kurus pēc tam dabūju izplēst, lai
atkal būtu normālā paskatā. Uz acīm bija brilles, taču ar to vien
nepietiek, ja brauc tik ātri. Acis asaro un neko nevar redzēt. Pirmais
ko noskaidroju uzkāpjot uz moča, kur jāturas. Atbilde uz manu jautājumu
ir pietiekami uzskatāma demonstrācija. Rokas jātur uz bākas, jo uzsākot
braukt un bremzējot ir diezgan liels rāviens un ja neturās tad var
nolidot zemē. Kaut arī brauciens bija īss, toties iespaidīgs. Ņemot vērā,
ka tas bija pirmais mēģinājums man pat bija nedaudz bail, kādas pāris
sekundes, bet vispār baidīties nav kad. Pavisam aizmirsu kad kāpu
uz moča, tad kāju piegrūdu pie izpūtēja. Tas nebija diezko patīkami,
bet gan diezgan sāpīgi, Tomēr tas nemazināja manu vēlmi vēl kādu
reizi kāpt uz moča. Labu laiku vēl kāja sūrstēja un pat pēc diviem
mēnešiem vēl ir diezgan pamatīga rēta. Tādi nu bija mani pirmie
iespaidi par vizināšanos uz moča un tad es vēl nezināju, ka tā nebūs
arī pēdējā. Ar to pietika, lai es zinātu, ka braukt ar moci ir vienkārši
dievīgi. Man vienmēr ir gribējies pavizināties un nu tas bija noticis.
Inese, 2002
|
|
