 |
Pirmie 150 km uz mocīša.
Bijām sapulcējušies Matīsa ielā un Maruta sāka runāt par Sāremu,
ka viņa nebraukšot. Guntars uzreiz man - negribi uz Sāremu nākamā nedēļas
nogalē. Es pasaku nē. Kā nu es ar braukšu uz Sāremu uz trim dienām
ar puisi, ko esmu redzējusi divas reizes. Viņš sāka mani pierunāt,
Maruta arī kaut ko vēl mēģina, bet es tik nē un nē. No viņa puses
bij labs arguments, ka es varot neuztraukties, jo viņš man neuzmāksies,
taču tas mani nepārliecināja. Tad nu beidzot viņš bija pārliecināts,
ka es tiešām nepiekritīšu un nolēmām saderēt. Vispirms gribējām
derēt uz kasti šampanieša, taču man likās, ka tas ir pārāk dārgi,
ja nu gadījumā man būtu jāpērk. Maruta ierosināja saderēt uz meža
zemenēm. Galu galā mēs saderējām uz 3.kg., katrs palikdami pie savas
pārliecības (Guntars teica ka es nepārdomāšu, Es domāju ka pārdomāšu).
Lai tas viss būtu interesantāk arī Maruta ar Skrapci saderēja tāpat
uz 3.kg. meža zemeņu. Guntars palikdams pie sava, un Maruta, tomēr mani
labāk pazīdama, domāja, ka tomēr pārdomāu. Ņemot vēl vērā, ka
kaut kad iepriekšējās dienās, kad Maruta mums teica ka brauks uz Sāremu,
es teicu ka arī gribētu ar moci tur aizbraukt. Vakars beidzās turpat
Matīsa ielā un tur arī paliku, lai gan Guntars ar to bija neapmierināts,
jo tad viņš nevarēot Marutai uzmākties, bet viņš tā arī palika
gribot.
Manas domas jau tad svērās uz braukšanas pusi. Tā nu arī aizmigu
ar domām par Sāremu. No rīta uzreiz sekoja jautājums vai esmu izdomājusi,
taču neko konkrētu vēl neatbildēju, tomēr biju jau izlēmusi
piekrist. Nosūtīju mesidžu, lai lasa zemenes. Ko es varu zaudēt -
tikai iegūt, pabraukt ar moci un vēl labi pavadīt laiku. Mesidžu aizsūtījām
taču nekādas atbildes nebija. Tomēr vakarā Ap septiņiem kāds zvana.
Es atbildu. Izrādās zvana Guntars. Sākumā nesapratu, kāds Guntars jo
viņa vārdu biju dzirdējusi tikai pa ausu galam, bet kad sākām runāt
man pieleca, kas ir zvanītājs. Davai braucam uz Žako Gvido dzimene
tiekot svinēta. šoreiz es piekrītu uz reiz ja jau ieberzos ar viņu nu
tad nekas cits neatliek. Viņš pēc kādām 40 minūtēm būšot klāt.
Ņemot vērā ka braucam uz Žako, es arī attiecīgi apģērbjos melnās
plānās bikses, topiņš, ādas jaka un vaļējās vasaras kurpītes. Pie
tā visa vēl plika mugura. Es jau nedomāju, ka varētu nosalt. Kad esmu
sataisījusies ir jau tā kā laiks, kad viņam vajadzētu būt klāt, taču
kā vēlāk sapratu laiks viņiem ir stiepts jēdziens un viņš ierodas pēc
stundas, bet tas jau ir piedodami. Izeju ārā un seko jautājums, kur
braucam, jo uz Žako tā kā par ātru. Pirmo reiz lieku kārtīgi galvā
ķiveri, uzvelku cimdus, un vēl uz muguras man viņa mugursoma, kurā
glabājas visa viņa iedzīve. Jo viņš taču dzīvo gandrīz uz moča. Kāpju
uz moča un iekārtojos aizmugurē un dodamies kaut kur pavizināties. No
Rīgas izbraucam ārā pa Brīvības ielu tālāk ārā uz Pleskavas šoseju.
Tā kā šīs bija pirmais izbrauciens pa Rīgu un kaut kur tālāk, tad
varēju izbaudīt gan plusus, gan mīnusus braucot ar moci. Labi ir tas,
ka nav jāstāv nevienā sastrēgumā, vienmēr pie luksofora piebraucam
pirmie un, kad iedegas zaļā gaisma, labāk ir turēties, jo ar
pietiekami lielu ātrumu traucamies jau uz priekšu. Es biju burtiski
iekrampējusies bākā pie kuras turējos un sākumā neuzdrošinājos pat
atlaist rokas vai pakustināt tās, bet vēlāk, kad biju jau pieradusi,
reizēm turējos ar vienu roku vai pat neturējos vispār. Braucot klusībā
domāju nez uz kurieni mēs braucam. Ceļu jau tā kā pazītu, bet tik un
tā interesē. Vispār jau galapunkts nav svarīgs. Galvenais ir izbaudīt
pašu braucienu ātrumu, vēju, kukaiņus kuri sitas pret ķiveri, un
apkārtējo ainavu, kas nozib garām traucoties. Ātrums kādā mēs braucām
bija diezgan liels 160 līdz pat 180 km/h, kā izrādās tas neesot ātri,
parasti braucot vēl ātrāk. Tā nu piecpadsmit minūšu laikā bijām
tikuši līdz Siguldas benzīntankam. Vajadzēja uzpildīties, jo pa ceļam
jau sāka mirgot lampiņa. Nokāpu no moča izstaipīju kājas un rokas.
Pirksti bija galīgi stīvi, tā ka ar grūtībām varēja salocīt. Tā kā
man jāturas pie bākas, tad uzsākot braukt un bremzējot, rokām ir
diezgan liela slodze, vismaz ja nav pierasts. Guntars uzreiz prasa tu mani
sitīsi. Es nesapratu par ko, par to ka tik tālu vai par to, ka tik ātri
braucām, nu nezinu un tā arī neuzzināju. Jau braucot man bija nedaudz
vēsi, bet tad vēl tas nebija nekas traks. Skrapcis somā sameklēja lacīti
un iedeva man. Varēja jau uzreiz Rīgā iedot, jo tā lacīte ir ļoti
noderīga. Tika iepildīts benzīns, ieeļļota ķēde un devāmies atkal
tālāk vēl joprojām nezinot kur. Es nezināju kur, Guntars jau laikam
zināja. Aizbraucam līdz Līgatnes pagriezienam un braucam taisnā ceļā
pa līkumoto un kalnaino ceļu uz Līgatnes parku. Beidzot es zinu, kur mēs
braucam. Vakarā nekad tur nebiju bijusi, viss izskatās pavisam citādāk
kā dienā. Galapunkts bija skatu tornis, kuram mēs piebraucām gandrīz
klāt. Šajā brīdī es konstatēju ka man nav līdzi mājas atslēgas.
Zvanīju Marutai domāju, ka viņa būs Žako un tad varēs pie viņas
palikt, bet nekā, viņa nekur negāja, jo no rīta jāstrādā. Uzkāpām
tornī kādu laiku tur uzkavējāmies un devāmies lejā, kur es starp trīs
ceļiem apmaldījos. Guntars solīja mani mājās aizvest no rīta, jo viņam
tāpat pēc tam jābrauc uz Valmieru. Kas man cits atlika, pa nakti jau mājās
netikšu, jo negribas modināt mājiniekus. Bija vēl arī piedāvājums,
kaut kur turpat netālu viesnīcā palikt, bet šī doma man nepatika.
Braucām atpakaļ uz Rīgu, uz Žako ar diezgan lieliem līkumiem. Pa ceļam
man bija ļoti auksti un kad beidzot bijām nokļuvuši līdz galapunktam,
un ar grūtībām nokāpu no moča, jo visi locekļi bija sastinguši. Man
sāka trīcēt rokas un kājas un pagāja kāda pusstunda, kamēr es
atsilu. Tagad es saprotu kādēļ ar moci braucot velk ādas drēbes, līdz
šim bija doma ka tas galvenokārt ir stila pēc, bet ādās tomēr ir
daudz siltāk.
Žako bija ka biezs no cilvēkiem gan ārā, gan iekšā. Es nejutos
labi tik lielā barā ar svešiem cilvēkiem, taču pamazām sāku
iejusties proporcionāli izdzertajam alkohola daudzumam. Es tiku iepazīstināta
ar Skrapča draugiem. Lielāko vakara jeb nakts daļu pavadījām Anda
krutajā mašīnā. Mēs klausījāmies kādu dziesmiņu vismaz 50 reizes
ja ne vairāk, atvilktu no interneta dead dead dead we oll by someday
dead vai kā tamlīdzīgi. Kad lielie cilvēku pūļi bija izklīduši, pārvācāmies
uz iekštelpām. Mūzika nebija diezko piemērota dejošanai, taču
nedaudz arī padejoju. Atlikušo nakts daļu pavadījām sēžot turpat
pie letes un dzerot.. Dzēru arī es pat nezinu ko, bet bija pietiekami
stiprs un arī garšīgs. Saucās Gvido speciālais, bet viņam tādi
speciālie ir daudz. Tad jau arī muzikanti vācās projām un cilvēki
izklīda pa mājām, bet mēs gulēt gājām uz Anda lielo mašīnu. Ands
iekārtojās uz priekšējiem sēdekļiem un mēs ar Guntaru aizmugurē.
Vietas bij daudz un tīri ērti, taču nekāda dižā gulēšana nesanāca.
Vēl joprojām tiks skandināta iepriekšminētā dziesmiņa. Es modos ik
pa laikam. Kad bija jau rīts, es sāku prasīt, lai ved mani uz mājām,
bet sekoja atrunas, ka vēl ne kādu laiciņu vēl pagulēsim. Kad visi trīs
bijām pamodušies, mašīnā atradās sula un apelsīni, kurus notiesājām
mēs ar Andu. No rīta neko laba pašsajūta nebija, bet nekas traks, kā
jau nākamajā rītā pēc tusieņiem. Pēc ilgas čammāšanās, beidzot
sēdāmies uz mocīša un braucām uz mājām. Nedaudz vēl aprunājāmies,
tiku vēl aicināta šodien braukt uz Lubānu, bet man gribējās izgulēties.
Ja es būtu zinājusi, ka gaidāms, kas labs noteikti brauktu, bet es to
nezināju. Varēju jau nedaudz pagulēt un tad braukt.
Tādi nu bija mani pirmie 150 kilometri uz mocīša kopā ar Guntaru.
Inese, 2002
|
|
