 |
Princeses kritiens
Viss sākās Vanagu krogā. Sēdējām, dzērām alu. Sarunas grozījas par visādām tēmām. Sākumā par močiem, kuri lāga neiet, tad pamazām pārsviedās uz sievietēm, kuras arī lāga neiet... Kā reiz Beavizam uzzvanīja meitene kā pac Beaviz viņu nosauca modele, neta modele, bet ambīcijas esot ogogo, citiem vārdiem sakot cimperlīga princese. Sak, gribot pavizināties... Protams, ka cimperlīgās princeses ir jāredz un likām Beavizam priekšā atvest viņu uz Vanagu krogu. Beaviz pretojās, pretojās, un tā īsti arī neapsolīja, ka atvedīs. Aizbrauca.
Protams, ka meiteni viņš atveda. Pirmais iespaids tīri tā neko, krūtis vietā, figūra normāla. Gribot kaut ko apēst. Vai Vanagos esot kas ēdams? Nu, sakam, ej pie letes un noskaidro. Dzirdot pirmos divus jautājumus, kus viņa uzdeva Dzintaram, mans viedoklis par meiteni strauji mainījās. Ja uz jautājumu: Ar kādu gaļu ir pelmeņi? atbildi var vēl sniegt, teiksim, cūkas, tad uz jāutājumu: No kādas cūkgaļas ir karbonāde? ar atbildi rodas zināmas problēmas. Tālāk neklausījos, bet pavilku Beavizu malā un uzprasīju, vai viņš ir pārliecināts, ka ar šo meiteni viss ir Ok? Nu, ITKĀ esot gan.
Ņemot vērā, ka Vanagu krogā nekā ēdama meitene neatrada, pacēlās jautājums, ka varētu aizbrakut uz kādu citu vietu kaut ko apēst. Aija lika priekšā variantu aizbraukt Berģos apēst šašliku. Uz jautājumu, kādu šašliku? nācās atbildēt no gaļas. Kādas Berģos esot telpas, kur to šašliku pasniedzot? Nu, principā gadjušņiks, bet šašliki lieliski! Ja jau gadjušņiks, tad jau labāk nē, vajagot braukt uz Ķekavu.
Nu, uz Ķekavu ne man, ne Aijai, ne arī Beavizam lāga negribējās. Uzspiedām savu viedokli brauksim uz Berģiem, bet ar līkumiem pa pilsētu.
Beaviz, kā vienmēr, nopakojies ar ādām un citām viņam vien zināmām motociklistu aizsargierīcēm, mēs ar Aiju ar saulesbrillēm, cimperlīgā princese arī bez kaskas... Uzņēmos iniciatīvu braukšanā pagriezu pa Brīvībeni pa kreisi, kaut gan Berģi ir uz otru pusi. Nolēmām nedaudz padzenāt pa pilsētu. Jau pie pirmā sarkanā luksafora, kur nācās apstāties, Beaviz piebrauca blakus un sāka nervozēt nebūšot labi, nu, nemaz nebūšot labi!
Pie nākamā luksafora atkārtojās tas pats, tikai šoreiz jau Bavizam un cimperlīgajai princesei acis jau mirdzēja. Jāsaka, dzinām uz goda. Tamdēļ mūs autovadītāji necieš un nemīl. Nav jau brīnums. Ja starp autiņiem pa Brīvības ielu velk moči ar ātrumu ~120km/h, mierīgajos un apzinīgajos autobraucējos mostas ļaunas domas un motociklisti krāj sev slikto karmu. Jutu, ka man arī asinis uzsitas un gribas dzīt ātrāk un pārgalvīgāk. Viss tik lieliski sanāca, ka noteikti bija jābeidzas slikti.
Braucot atkal pa Brīvības ielu virzienā no centra uz Juglu, Bruņinieku un Brīvības ielu krustā iedegās dzeltenā gaisma. Sāku bremzēt, bažīgi skatīdamies uz vienu sarkanu Renault taksometru, kurš nerādot pagrieziena signālu taisījās griezties pa kreisi no Brīvības ielas uz Bruņinieku ielu. Apstājos, un spoguļos meklēju Beaviz. Šeit nu sanāca šaize Beaviz neaprēķināja, ka divatā braucot mocītis ir smagāks un bremzējas sūdīgāk. Asi bremzējot un strauji samazinot ātrumu, Beaviz pašāvās mums garām pa kreiso pusi un tiešā trāpījumā devās virsū taksometram. Taksometrs pēdējā mirklī ieslēdza pagriezienu un deva virsū. Beaviz centās izvairīties un grieza pa labi, turpinot bremzēt ar priekšas bremzi. Notika tas, kam bija jānotiek mocītis tika apgāzts uz sāna un pēc viena metra slīdēšanas pilnībā apstājās. No malas izskatījās, ka vispār mocītis neslidēja, bet apgāzās uz sāna jau stāvošs. Viss būtu lieliski, ja vien cimperlīgajai princesei nebūtu kājās zābaki ar 13cm gariem papēžiem. Tā nu bēdīgi sanāca, ka viņai papēdis atspiedās pret zemi un ieķīlēja kāju starp moci un zemi.
Nobraucu malā un noliku moci. Krustojumā visi stāvēja kā sastinguši visi autiņi un gājēji lūrēja uz Beaviz moci, kurš kā aizšauts briedis ar aplauztiem ragiem gulēja krustojuma vidū. Metru no moča Beaviz bija uzlecis kājās un metās glābt cimperlīgo princesi. Redzot, ka cimperlīgajai princesei palīdzības pietiek, gāju glābt Beaviz moci. Ar Aijas palīdzību piecēlu to stāvus un nostūmu no krustojuma. No malas laikam labi izskatījās no krustojuma vienā virzienā tiek aiznesta uz rokām meitene, otrā virzienā aizstumts mocītis. Likās, ka tas viss velkas minūtēm ilgi, bet loģiski padomājot, visus glābšanas darbus nodarījām viena luksafora cikla laikā. Aija uzreiz apturēja taksometru, kurā tika iesēdināta cimperlīgā princese. Pati apsēdās blakus un norīkoja vest uz traumatoloģijas institūtu. Mēs ar Beaviz gājām pie močiem un sekojām līdz slimnīcai.
Pie traumatoloģijas instituta piebraucām vienlaicīgi ar taksometru. Taksometrs ar meitenēm iebrauca slimnīcas teritorijā, mēs sakautrējāmies. Astājuši močus pie vārtiem, sekojām taksometram ar kājām. Aija jau bija sazvanījusi ārstus un cimperlīgo princesi jau gaidīja. Sanitārs ar sēžamajiem ratiņiem pieripināja pie taksometra. Ratiņi bija interesanti tiem aizmugurē bija uz pelēkā brezenta uzkrāsoti divi lieli burti UN. Šķiet, ka kāda humānā palīdzība no ANO (United Nations) lauka hospitāļiem. Cimperlīgā princese sacēla brēku ar puņķiem un asarām negribot viņa invalīdu ratiņos! Nepatīkot viņai ratiņi! Beaviz mēģināja viņu nest uz rokām, taču sanitārs nomēr bija uzstājīgs un cimperlīgā princese tika apsēdināta invalīdu ratiņos. Man iešāvās prātā doma, ka invalīdu ratiņos var tīri labi vest cilvēkus, kuriem fiziski nekādu defektu nemaz nav... ja nu vienīgi ar galvu... Cimperlīgā princese un Aija nozuda ārsta kabinetā, durvis aiz viņām tika aizvērtas.
Kas var būt labāks par gaidīšanu pilnīgā neziņā? Tu staigā pa koridoru, stutē sienas, mēģini sēdēt. Paliek karsti. Mums arī palika karsti. Ja tā ieskatās, tīri interesanta publika traumpunktā savākusies. Kalsens puisis basketbolista šortos un maiciņā ar cipariem, kāds vīrs, kurš nezkur apskādējis roku, māte ar cietējas sejas izteiksmi un dēlēnu, kurš nu nemaz pēc cietušā neizskatās. Amizanti likās veids, kā vīram ar apskādēto roku izmērija vajadzīgās šinas garumu māsiņa atnāca ar binti, atritināja vīra rokas garumā marlīti, piemērija garumu un nogrieza. Tad ar šo nogriezto pēc izmēra marlīti nozūt kaut kur slimnīcas koridoros.
Mēģināju uzsākt sarunu ar dežuranti aiz lodziņa. Painteresējos, vai bieži ievedot motociklistus. Izrādās vismaz divus pa dienu. Man kļuva interesanti, vai vēl kādu sugu šitik bieži nākas aprūpēt? Izrādījās jā! Velosipēdistus šķaidot trīs reizes vairāk. Pa dienu kādus piecus. Nedodies! Nebraukšu es ar velosipedu. Viena iemesla dēļ man tāda pagaidām nav.
Vērās durvis, un pa tām visā godībā tika izstumta cimperlīgā princese. Jautājoši paskatījos uz Aiju, vai var padzīt kādu joku? Aija noraidoši papurināja galvu. Pēc viņas sejas sapratu, ka mūsu domas par cimperlīgo princesi ir virzījušās vienā virzienā. Nospriedu turēt muti, bet nofotogrāfēt sagribējās. Par bildes uztaisīšanu tiku apveltīts ar raudulīgu uzbrēcienu un tēmētu zābaka metienu krūtīs. Nu, ceru, ka ārstam netika ar zābaku par rentgena taisīšanu, uz kuru cimperlīgā princese tika aizvesta. Joprojām valdīja neziņa to, ka nav labi ar kāju mēs nojautām. Vaļējo lūzumu būtu pamanījuši, būtu šķīdušas asinis, bet tādu nebija. Ņemot vērā, ka Beaviza asinis arī nešķīda, tas liecināja par sliktu kājai tā sāka sāpēt vēl vairāk, nu jau pa īstam. Rentgens tika atnests un atkal ārsta kabineta durvis ciet.
Protams, potītes lūzums. Lai vai kā, kauls tikai plīsis. Jāliek ģipsis. Staigāt labu laiku nāksies ar kūjiņas palīdzību.
Tas bija jāredz. Man trūkst vārdu, kā aprakstīt cimperlīgās princeses emocijas, kuras lauzties lauzās uz āru. Beavizs tikai varēja sēdēt galvu nodūris un noklausīties visu šņukstošo tirādi.
Ģipsi, protams, uzlika. Man pirmā doma vajag uz ģipša parakstīties veiksmei. Nu, mazums. Atlika man tikai uzprasīt dežurantei flomasterīti vai ko citu rakstošu un paziņot publikai savus nolūkus, lai saprastu, ka tūlīt dabūšu ar otru zābaku. Ņemot vērā faktu, ka lidojošs zābaks kurš trāpa ir sāpīga un nepatīkama lieta, savu labo un cēlo mērķi atmetu un pildspalviņu atdevu dežurantei.
Cimperlīgā princese sāka risināt citas aktuālas problēmas. Pirmā no tām bija piezvanīt savam bijušajam džekam un sarunāt, lai tas atbrauc ar mašīnu viņai pakaļ. Nākamā sazvanīt kādu savu radinieci, lai tā zvana viņas mātei uz Angliju, lai tā savukārt atsūta viņai dzīvošanai naudiņu. Godīgi sakot, tas viss mani samulsināja, bet cimperlīgajai princesei tiešām situācija bija bēdīga. Strādāja viņa par bārmeni bez darba līguma. Lauztā kāja viņai garantēja darba zaudēšanu. Cik sapratu, pēc dzirdētās sarunas, cilvēks, kurš viņu darbā vai nu pieņēmis vai iekārtojis, solīja, ka ņemšot viņu atpakaļ pēc ģipša noņemšanas. Man gan šķiet, ka bārmene ar ģipsētu kāju arī var šeikot kokteiļus...
Zinu, ka cimperlīgo princesi par daudz aprunāju, bet ir cilvēki, kuri izraisa simpātijas, bet ir cilvēki, kuri uzreiz pilnīgi pretēji izsauc dziļu nepatiku. Man cimperlīgā princese diez ko neiepatikās. Zinu, ka tas no manas puses nav godīgi, viņu tā aplikt, bet zinu, ka ne es, ne arī kāds/kāda no maniem/manām paziņām līdzīgā situācijā būtu saskatijis ko šausmīgi briesmīgu. Mēs visi būtu uztaisijuši smuku bildi, apzīmējuši balto ģipsi un vēl ar močiem aizbraukuši kur nu vajag.
Nu jau mēs bijām trīs motobraucēji. Beavizu bija sazvanijis Mārtiņš, kurš bija nodomājis vienkārši pavizināties. Beavizs bija teicis, ka viņš jau esot šodien dabraukājies un atrodoties slimnīcā. Mārtiņš ieradās Beavizu morāli atbalstīt.
Ieradās arī cimperlīgās princeses bijušais puisis un divas draudzenes. Puisim tūlīt tika šņukstot krists ap kaklu un stāstīts, cik cimperlīgā princese jūtoties nelaimīga... un pamesta... un piečakarēta... un jaunie zābaciņi arī pagalam. Nuja, ka pa galam! Apskatījos uz mani mērķīgi mesto zābaku jauns, uzreiz var redzēt, pāris dienas kājās. Otrs zābaks, tas, kura dēļ visa bēda ar kāju nobrāzts gar asvaltu. Mjā. Nezkapēc, nejutos apbēdināts par saskādēto zābaku. Dikti viņš man sāpīgi trāpija.
Ārsts bija parakstījis zāles. Nu, tās bija jāpērk Beavizam. Sākām domāt, kurā vietā ir kāda aptieka, kura tik vēlā laikā vēl darbojas. Pirmā, kura ienāca prātā, bija Mēness aptiekā netālu no Vanagu kroga, Brīvības un Tallinas ielu krustojumā. Braucām uz turieni. Cimperlīgā princese pie aptiekas no automašīnas, caur mazu nolaistā loga šķirbiņu, padeva Beavizam receptīti. Šī aptieka iesakoja nestrādāja. Lai kā mēs dauzījāmies, neviens mūs apkalpot nevēlējās un durvis vaļā nevēra. Nu, neko darīt, braucām pa Brīvības ielu tuvāk centram. Tur uz Brīvības un Blaumaņa (laikam) arī bija viena aptieka, kura noteikti bija diennakts. Beaviz no Tallinas ielas pa labi uz Brīvības negrieza, bet gan izbrauca pa Cēsu ielu. Dikti viņš kaut kā sāka noteikumus ievērot... Šajā aptiekā vajadzīgā tablešu paciņa tika iegādāta un pa nedaudz atvērtu loga šķirbiņu nodota cimperlīgajai princesei. Šķirbiņa logā tika aizvērta un cimperlīgo princesi viņas bijušais draugs aizveda nezināmā virzienā. Mēs palikām ar trīs močiem. Mārtiņš devās mājās, viņam agri jāceļoties. Mēs ar Beavizu un Aiju aizbraucām līdz Vanagiem izdzert pa aliņam un apdomāt situāciju. Kur sākās, tur viss arī beidzās.
Autors- Guntars
|
|
