Noderīgas idejas

Treniņi un sacensības

Sportisti

Veikali Latvijā

Tuning

Piedzīvojumi & stāsti

Bija skaists sestdienas rīts. Aizbraucu uz darbu un apdariju dažas lietas. Sapratu, ka nekāda strādāšana nebūs, ja ārā sākusies īsta vasara. Piezvanīju Pēcim - viņš, izrādās, atrodoties Daugavpilī un ar And sarunājis braukt uz Rēzekni. Protams, pieteicos līdz. Pēcis apņēmās ar lieliem līkumiem braukt no Daugavpils uz Rēzekni. Sazvaniju And un sarunājām 12:00 tikties statoilā uz krasta ielas. Protams, ka kavēju un tamdēļ nedaudz dzinu uz tikšanos, taču jau braucot pa viaduktu no Salu tilta pamaniju, ka pa krasta ielu cienīgi brauc And un Zanīte - arī nokavējuši. Nu ko, panācu. Iebraucām statoilā un uztankojāmies. Norunājām braukt līdz Lielvārdei un tur krodziņā iedzert Lāčplēša alu. Startējām 12:22. Kā jau visi ceļojumi, sākuma posmā dikti labi rullējas. Lielvārdi sasniedzām ļoti ātri. Šeit atklājās, ka Zanīte nebūt nav pārliecināta, ka viņa ir gatava palikt kaut kur latgalē pārnakšņot. Vakarā vajagot braukt atpakaļ. Nez kāpēc mums ar And paspruka smiekliņš. Sak, zinam tādus "vakarā mājās braucienus".

Kā nākamo pieturas punktu nospraudām Jēkabpili. Braukt tīri jauki, vienīgi šausmīgs sānu vējš (nevis alkoholiskais, bet riktīgs, tas kurš pūš!) Iebraucot mežainākā apvidū sejā triecas šausmīgs daudzums visvisādu mošķu - ķiveru aizsargstikli ļoti ātri pārklājas ar sarkani/zaļi/melni/miglainu taukainu slāni. Trāpās gan paēdis odiņš, gan izbadējusies muša. Nožēloju, ka neesmu uzvilcis ādas bikses. Īstenībā, vienīgais ar ādas biksēm bija And. Zanītei pat vēju cauri nelaidošas jakas lāgā nebija - bezroku veste un topiņš, kuram gar apakšējo malu naba skatās uz pasauli... Es ar kā mūlāps - plānās gaišās auduma biksēs un gaišās tenisčībās. Sviests. Viss gaišums pazuda jau pēc pirmajiem desmit kilometriem ārpus Rīgas. Īpaši kaitināja bites (nu, labi jau tie kukainīši ir, bet cik tad var!) Pēc katra tiešā trāpījuma, kurš ir ļoti sāpīgs, jo bite ir pietiekami liels smagsvars, uz biksēm vēl paliek dzeltens pleķis no ziedputekšņiem. Gluži kā gar lilijām norīvējies.

And mocītis laiž gaisu no pakaļējās riepas. Itkā nedaudz, pusi atmosfēras diennaktī. Vajag benzīntanku, kurā varētu iepūst gaisu. No Lielvārdes līdz Jēkabpilij tādu neatrodam. Iebraucam Jēkabpilī Viadā. Sazvanam Pēci - viņš jau Rēzeknē. Norunājam tikties picērijā.

Lidojam diezgan ātri. Sākotnējie nodomi braukt tā ap 110 nez kur izvējojušies. Dzenam uz 140. Nedaudz pirms Teiču purva mūs uzšauj policija. Vīrs tā bažīgi zizlīti un rociņu vicinādams nāk ceļam pa vidu, stādina. Nezinu, bet es viņu neredzēju. And arī teica, ka neesot redzējis. Tāpēc neapstājāmies, bet piedevām ātrumu.

Kādu laiku bažīgi skatamies spoguļos, bet policistiem savs darbiņš - jāsoda ļaunie pārkāpēji nevis jādzenājas pakaļ akliem motociklistiem. Neviens neseko.

Pie Viļāniem tiek remontēts tilts. Uzlikuši luksa(vai o)foru. Gandrīz neieraugu. Apstājamies un gaidam zaļo. Norunājam, ka tagad gan pārāk ātri vairs nedzīsim.

Īsi pirms Rēzeknes ceļa kreisajā malā kartingu trase. Kārdinājums liels, aizbraukt pamāžoties. Pat apturam ceļmalā un izvērtējam, vai ir vērts aizkavēties. Nolemjam, ka izbrauksim pa trasīti atpakaļbraucot. Naivie.

Pēcis savu moci lepni nolicis pie picērijas. Skaisti novietojamies blakus. Pats stumj māgā picu. Tā kā reiz ērti sagriezta vairākos gabalos... kuri ātri pārceļo mūsu vēderos. Pēcis vēl tik nosaka Zanītei, kura kautrējas, sak, ņem, atļauju, jo ja tev būs pica, es ņemšu neprasīdams. Paēdam, iedzeram alu. Te tīri tā neko, paika šausmīgi dārga! Toties Latgales alus 0.5 maksā 30 santīmus. Tas rullē. Pētam karti, domājam, kur varētu aizbraukt. Zanīte saka, ka neesot īsti redzējusi Rēzekni - tā kautkā izskatoties ne tā, ka viņa domājusi. Nolemjam lēni pakursēt pa pilsētu. Pēcis sāk runāt par braukšanu uz Rīgu. Mums ar And šī doma galīgi neiet pie dūšas, jo sanāk, ka mēs tiko atbraukuši, vēl pat alus līdz galam neesam izdzēruši, un nu jau atpakaļ uz Rīgu? Tas iesako. Pēcis turas pretī, ka šovakar noteikti jābraucot atpakaļ, viņam rīt desmitos no rīta esot jāpiedalās ģimenes pasākumā. Zanīte viņu atbalsta - viņai ar daudz darāmā... Nu, pēc ilgām mokām pierunājam aizbraukt līdz Rāznas ezeram.

Braukājot pa pilsētu ieraugam karuseļus. Domāts - darīts - vajag izbraukt ar mašīnītēm. Zanīte aiziet braukt ar vemjamo, bet mēs trīs lecam iekšā autiņos un taisam avārijas. Viena And un Pēcim sanāca dikti laba - salika purns purnā tā, ka caursita buferus un riktīgi noklaudzēja. Puisis, kas to visu uzmanīja pat pamanījās kautko iesaukties un uzlekt uz laukuma. Tomēr And ar ķiveri galvā un arī mēs ar Pēci ādās ģērbušies izskatījāmies tādi, ka mūs labāk nelamāt par šo aksidentu.

Braucot ārā no Rēzeknes nedaudz ievilkām nepareizi - aizbraucām Ludzas virzienā. Ieraudzījis norādi uz Rīgu, Pēcis sāka niķoties. Davaj, tomēr lai mēs braucam visi uz Rīgu. Zane arī gatava braucēja. Sapratām, ka ja šie brauktu abi ar vienu moci, tad putekļi vien noputētu... Pēc ilgas pierunāšanas tomēr sarunājam aizbraukt līdz ezeram un tad uz Rīgu. Ņemot vēra, ka no Rēzeknes izbraucām nepareizi un atpakaļ uz pilsētu braukt negribas, nācās nobraukt kādus sešus kilometrus pa granti. Sākumā diezgan riebīgi. Bet kad pierod, tā patās riebīgi. Ātrāk par kādiem 60-70 km/h braukt īsti negribas - pārāk asas izjūtas, staigā gan priekša, gan pakaļa. Kad tiekam uz asfalta, cita lieta.

Labajā malā redzams Rāznas ezers. Ceļš tam iet gar malu. Ieraudzijuši norādi uz kempingu ar jahtām, griežam iekšā. Kempingam neesot sezona, buru kuģis mums nespīd. And sapīkst, un liek priekšā rīt pie viņa izbraukāties ar mazo jahteli.

Pa tievu, ļodzīgu un pa pusei izjukušu laipeli iesoļojam ezerā. Laipas galā piesēžam, un sākam klausīties Pēča čīkstēšanu - davaj, pietiek, davaj, braucam.

Nevaram tak tā aizbraukt - pašam Pēcim ir līdzi konjaka pudele. Sak, to izdzersim un brauksim. Zanīte konjaku nedzer. Pēcis sākumā arī ne - pats atzīst, ka ja būšot dzēris, viņš būšot viegli pierunājams uz Rīgu šodien vairs nebraukt. And liek priekšā variantu Pēci iemest ezerā. Slapjš un dūņains Pēcis tāpat uz Rīgu nebraukšot. Pēcis saka, ka iespītēšoties, bet pudeli palēnām jau cilā pie lūpām...

Līdz ar konjaka pudeles tukšošanos, parādās jaunas problēmas. Galvenā no tām - kur pārnakšņot. Prāta vētra iznes faktu, ka Junona pa reizei braucot kautkur uz Latgali pie radiem. Zvanam Junonai. Atceļas. Viņa kautkur Dārziņos, un Latgalē nevienu sazvanīt nevarot.

Es tā ieminos, ka man te mežā ir mātes māja. Tur gan nav nekādas civilizācijas, nu pilnīgi nekādas. Pat LMT zonas nav. Māja arī atrodas meža vidū, un man sirdī nemiers, ka es to nevarēšu atrast... Bet to jau teikt nevar. Vienojamies, ka brauksim uz meža māju.

Izbraucam no kempinga un turpinam braukt apkārt ezeram. Lai kādam no mums nerastos vēlēšanas braukt uz Rīgu, secinam, ka vajag vēl vienu konjaku. Vietējiem vīriem uzprasam, kur te tuvākais veikals, kurā varētu dabūt šmigu. Mums norāda virzienu. Meklejam - nav neviena veikala. Prasam garām ejošai meitenei. Izrādās, mēs stāvam tam tieši blakus. Iebraucam mājas, kura esot "veikals" pagalmā. Ejam dauzīties pie durvīm. Durvis vien jau ir ko vērts - no sapuvušiem nodrupušiem dēļiem būvēta piebūve ar tik pat atbaidošām durvīm. Pēc ilgas dauzīšanās, durvīs paveras šķirbiņa. Pa to kāds šaubīga izskata subjekts jautā, ko vajagot. Nu, liekam priekšā savu vajadzību. Konjaka neesot nekāda. Bet šnabis? Jā, esot Moskovskaja 0.3 par 1.90Ls. Labi, ko darīt - ņemsim. Uz jautājumu, vai apēdams viņam arī kas ir, saņemam atbildi - šokolāde pa 10 santīmiem. Zanīte ēdīšot. Ņemsim to arī. Subjekts paņem divus latus un nozūd tumsā, šķirba durvīs aizveras. Pēc pāris minūtēm šķirba atkal atveras un pa to mums tiek pasniegta pudele Moskovskaja šnabja, viena maza laimas šokolādīte un KASES AUTOMĀTA ČEKS par diviem latiem! Mūs jau ir paspējis nožņaugt skopums - vai tad vietējie arī dzer šņabi no mazām pudelēm par 1.90Ls gabalā? Vai kandžas subjektam neesot? Subjekts atbild - ko jūs, te taču VALSTS VEIKALS! Nu ko, ja valsts, tad valsts... Braucam tālāk.

Riet saule un paveras burvīgs skats uz ezeru. Neizturam un piebraucam tā krastā ar močiem. Vajag nobildēties. Izķeram busiņa šoferi, kurš tur pat netālu snauž pie stūres savam agregātam, lai viņš mūs nobildē. Bija priecīgs palīdzēt.

Mīņājamies, mīņājamies ezera krastā... And saka, ka iešot peldēt. Mēs ar Pēci arī gatavi peldētāji. Tas nekas, ka man klepus, iesnas... Zanīti pierunāt neizdodas. Paši nometamies pa pliko un varonīgi, augstu paceltām galvām, iesoļojam ezerā. Protams, ielekuši un iznirui, zibenīgi lecam krastā. Pēcis - labais cilvēks - viņam līdz ir dvielītis. Apslaucījušies, iedzēruši no kakliņa šņabi, dodamies tālāk. Līdz mūsu nākamajam pieturas punktam - Maltai - kādi 20 kilometri jābrauc pa grants ceļu. Tas ir lēns un mokošs posms. Putekļi lien visur. Riteņi izbuksē, saķeres nekādas. Ik pa laikam piestājam un iemetam no pudeles. Vienā no šiem pieturas punktiem And ierauga skaisti saziedējušas ievas. Domāts darīts, And honda pārvēršas par offroad un pa pļaviņu tiek braukts ziedošā birzē...

Kad sasniedzam Maltu, jau sāk krēslot. Kamēr veikalā tirgojamies, ko un cik dzersim un ēdīsim, ārā satumst pavisam. Vietējie pamanījuši ko neparastu aktīvi izrāda interesi - stāv ciešā lokā apkārt močiem un blenž virsū.

Maltas kapos apglabāts mans brālītis (nu, sen apglabāts, 33 gadus atpakaļ). Nevaru tur neiebraukt. Domāju, ka viņam moči patiktu.

Pa ceļam viens no nopirktajiem diviem konjaka traukiem tiek izmests un saplēsts... Bēda. Nolemjam vairāk uz Maltas centru nebraukt. Gan jau meža mājā nenosalsim. Kapos And offroad honda paliek par apgāztu offroad hondu. And ieprincipo, un ar otro piegājienu viņam izdodas uzbraukt tur kur pirmo reizi nogāzās... Zanīte nolemj braukt uz mana moča...

Pagrieziens uz meža māju ir aiz Pušas. Tur ir 5 km garš grants ceļš, kuru mēs izbraukājam no viena gala līdz otram reizes piecas, meklēdami īsto (vienīgo) krustojumu. Atkal tiek pacelts jautājums, vai tomēr nebraukt mums uz Rīgu? Tomēr ieraugam krustojumu, nogriežamies un braucam. Man tumsā viss izskatās jocīgi - neko neatceros, jo uz meža māju braucis esmu labi ja gadus divus atpakaļ... Vai pa pareizo ceļu aizbraucām? Ceļš iet mežā iekšā... Laikam jau tomēr pareizi. Sāku kaut ko atpazīt. Galīgi Susaņins neesmu.

No grants ceļa nogriežamies uz meža ceļu. Viena smilts. Braucas grūti, meža mašīnas izdzinušas lielas rises. Pēc kāda laika skatos, ka And pazudis. Zanīti ar Pēci paliek gaidīt, es braucu atpakaļ. Bēda. Honda uz sāna un apdedzinājusi ar trubām And kāju. Uzceļam moci. And varonīgi apgalvo, viss Ok, varam turpināt. Turpinam arī.

Meža māja stāv kur stāvējusi. Malkas pietiek, laiks mēreni silts, gultas ir. Nav nevienas segas, neviena spilvena... And uzreiz nokrita vienā no gultām un izslēdzās. Kā izrādījās, uz vienīgās plānās sedziņas. Ar mīļu pierunāšanu un fizisku iespaidošanu šo segu viņam atņēmām un atdevām Zanītei. Pārējie salasījām no pakaramajiem vecas žaketes un citas mantas, kuras meža mājā bija atstājuši tur nakšņojušie mežstrādnieki. Pēcis apsedzās ar dažādajiem apģērba gabaliem un laidās miegā. Es paliku bez gultas. Kurināju krāsni. Mēģināju gulēt uz krāsns mūrīša, kur kādreiz bērnībā biju varējis normāli gulēt. Tagad es tur varēju tikai sēdēt... Saliku rindā četrus ķebļus, mēģināju gulēt uz tiem. Pamodos uz grīdas. Nu, tāpat bija jāpiemet malka. Bakstīdams ogles apdomāju, kā lai izguļās. Laika nebija daudz, jo Pēcim no rīta desmitos bija jābūt jau Rīgā. Celšanās bija ieplānota sešos (visi mobilie bija uzstādīti uz sešiem). Cerīgi palūrēju uz platāko gultu - Pēcis ieracies vecos mēteļos un žaketēs bija aizņēmis visu. And arī atkrita - viņam no lietotā alkohola bija sameties slikti un viņš... Zanīte? Diez kas nav - var vēl ne tā saprast. Gulēt gribēšana ņēma virsroku manām džentelmeņa tieksmēm. Iebakstīju viņai un man laipni tika atvēlēta gultas mala. Labais cilvēks Zanīte - maziņa. Ieriktējos uz gultas malas. Domāju, ka gandrīz katram ir dzīvē bijusi situācija, kad jūs mēģiniet aizmigt ļoti neērtās vietās, teiksim, biroja krēslā, uz diviem biroja krēsliem, sēžamā īsiņā dīvāniņā... Un kad pēc šādas mocīšanās tiek gultā!!! Ooooo!!! Aizmigu ar kurpēm kājās.

Jāpiebilst, ka tumsā čamdoties pēc kādas vecas žaketes ar ko apsegties, uztaustiju liela izmēra dermantīna (tumsā man tā likās) jaku. Uzvilku to. Nu, šausmīgi liela. Toties šķita silta esam. Kas tā par jaku - noskaidrojās no rīta, kad And sāka meklēt savējo un nekādi nevarēja atrast...

No rīta pirmais piecēlās Pēcis. Neviens modinātājs vēl nebija nozvanījis, bet Pēcis jau nelabā balsī brēca - celieties, braucam, celieties, braucam. Citos šādu entuzjasmu neredzēdams, Pēcis izteica variantu - labi, guļat, bet es gan braukšu. Uz šo viņam tika apsolīts, ka sešos tomēr celsimies visi un brauksim. Uzcēlāmies visi piecos trīsdesmit.

Protams, izbraukšana iekavējās – neviens jau nevar tā no paša rīta, kā cēlies, tā pa durvīm ārā. Kamēr kasījāmies, knosījāmies, pagāja pusstunda. Brizdams mitrajā zālē, nokārtot savas dabiskās vajadzības, sapratu, cik šeit tomēr jauki! Pilnīgs miers, gaiss tāds, ka kaut pildi kaut pudelēs un tirgo par naudu! Noteikti šeit jāatbrauc šovasar vēlreiz. And, apskatijis dienas gaismā meža māju, ieteica domu, ka te varētu braukt tusēt.

Sarēķināju pēc kartes attālumus – ja mēs nobraucam kādus 15 km pa granti, tad mēs varam ieekonomēt 35 km lielu attālumu. Nolēmām, ka brauksim pa granti.

Sākām garo mājupceļu. Braucot pa meža celiņu (ļoti nosacītu...), ik pa kādiem 500 metriem bija And kritienu pēdas – tādi, kā lielgabala lādiņu izrauti robi smilšainajā segumā. Dienas gaismā visa apkārtne izskatās citādi. Naktī tik drūmais un necaurredzamais mežs gar ceļa malām nu bija labi apskatāms un nekā drūma tur vairs nebija. Pamestība gan – brīžiem radās sajūta, ka cilvēks kāju te gadiem nav spēris. Šo iespaidu grāva vienīgi svaigi (nu, gadu atpakaļ) zāģētu baļķu grēdiņas ceļa malās. Smilšainais ceļš apaudzis ar zāli un labi redzamas mūsu sliedes... ļodzīgas un līkumainas. Sāka likties, ka vispār vakar noticis brīnums – ja jau mēs tik ļengani braucēji esam bijuši, kā mēs vispār nokļuvām laimīgi līdz galam.

Šodien braukšana pa grants ceļu sokas labāk. Laikam kāds dzinulītis (Pēcis) rauj uz mājām. Brīžiem vilkām pat 90 km/h. Netālu no Varakļāniem no spoguļiem pazuda And. Pēcis aizvilka uz priekšu, mēs ar Zanīti griezām rinķī un braucām bēdubrāli meklēt. Tā arī neatradām... toties sazvanījām. Viņš bija pamanījis ceļmalas krūmos ieslēpušos mazu Latvijas Naftas benzīntanciņu un iebraucis tajā uztankoties. Tieši griežot iekšā benzīntankā viņa hondai benzīns arī beidzies, un viņš cēli pieripinājies pie sūkņa. Sagaidījām And un norunājām, ka nemiera cēlājs Pēcis ir aizjozis – nu mēs varam nesteidzīgi turpināt braukt Rīgas virzienā un tuvākajā kafejnīcā iedzert kafiju vai apēst kādu soļanku.

Tuvējā kafejnīca izrādījās benzīntankā, īsi pirms Jēkabpils. Labajā pusē ceļam, tāda ar zaļiem krāsujuma elementiem. Zanītei tā diez ko nepatika, tāpēc nolēmām iebraukt Jēkabpilī centrā un uzmeklēt normālu kafejnīcu. Gandrīz jau sēdāmies močos, bet tikai tad apjēdzām – ir svētdienas rīts, pulkstenis ir nedaudz pāri astoņiem. Kādas kafejnīcas! Visi normāli cilvēki vēl guļ! Nu, gājām šajā pašā, kas nu bija. And apsēdās pie galdiņa un ieriktējās pagulēt, nolicis galvu uz galda. Pārdevēja to ievēroja, un uzreiz uz viņu dusmīgā balsī uzkasījās – kas tad nu, ko viņš iedomājoties! Smuka bija, maita, bet nelaipna gan. Es to viņai arī pateicu, sak, ko tu tāda nikna? Nogurušus ceļiniekus neesi redzējusi, vai? Apsūtījām kafiju un ko nu kurš vēl. Zanīte pamanīja kafejnīcai arī otru telpiņu, kurā bija skaisti sarkani galdi un soli. And izteicās, ka šitāds interjers viņam atgādinot kapusvētku mielastus vai ko tamlīdzīgu...

Šajā istabiņā bija spogulis, un ieskatījies tajā, es sapratu, kāpēc pārdevēja uz mums skatījās ar aizdomām. Mani mati atkādināja eļļainas drātis, kuras ir sapinušās un samudžinājušās savā starpā. Visa jaka ar mušu līķiem un putekļiem. Tam visam vēl klāt patīkams aromāts no izelpas (galu galā, zobus vēl pēc vakardienas uzdzīves tīrijis nebiju). Zanīte arī sēdēja kapucē un nemaz netaisījās to novilkt. Pēc paskatīšanās uz savu atspulgu, sapratu viņu ļoti labi.

Zanīte teica, ka esot manījusi blakus tualetei durvis ar dušas zīmīti. Gāju prasīt nelaipnajai pārdevējai, vai tur tiešām ir duša, un cik man apgrieztos to lietot? Šī atteica, ka dušas tur neesot. Tas esot joks, ka tur tāda zīmīte. Nekojausev joki viņiem. Nekas cic neatlika, kā mazgāt matus tualetē pie izlietnes. Nomazgājies, iztīrijis zobus un izfēnojis galvu pie roku žāvētāja, sajutos pēc cilvēka.

Atgriezos pie galda. Nolēmām braut tādā pašā nesteidzīgā gaitā arī tālāk. Nezkapēc atcerējos sen atpakaļ dizrdētu dziesmiņu “mājupceļam šķiet nav gala, bieži stājos, grūti iet, krūmos pogā lakstīgala, pogā vaļā, pogā ciet...” Sāku ķert sevi pie domas, ka brīžiem tā kā nedaudz iemiegu pie ragiem. Pieturēju malā. And arī labi brauca – labā roka uz gāzes, kreisā ar elkoni atspiesta pret bāku un stutē galvu, lai ērtāk snaust... Sapurināmies un laižam tālāk. Īsi pirms Klidziņas man akal sāk zust asums. Apstājāmies autobusa pieturā lai nedaudz pasnaustu. Zanīte manāmi sāk nervozēt un dīdīties. Viņai dikti gribās uz Rīgu – kaķis neesot barots jau divas dienas. Vannā arī griboties... Pie šiem vārdiem es atcerējos, ka es vannā gadus kādus divus neesmu bijis! Dušas vien, dušas vien... Tā sagribējās vannā pagulēt... And izstiepās turpat zālītē šosejas malā. Norunājām desmit minūtes pagulēt un doties. Izmantojot gadījumu, ieeļļoju ķēdi. Devāmies tālāk.

Sasnieguši pirms Salaspils pagriezienu uz Tallinu, apstājāmies. And izrēķināja, ka viņam būšot ātrāk sasniegt mājas pa šo apvedceļu. Nu ko, pasākums iegāja fināla stadijā – mūsu nelielā grupiņa sadalījas pa vienam mocim un devās katrs uz savu pusi. Aizvedu Zanīti līdz mājām un pats devos uz darbu nosnaust.

Nedaudz statistikas. Mēs ar And kopš izbraukšanas 12:22 no krastmalas statoila nobraucām 660 kilometrus ar vidējo ātrumu 72 km/h. Tīri tā neko, ja ieskaita visus offroad braucienus :) Kopā sedlos pavadījām 9 stundas (hemoroīdi mums visiem garantēti, Pēcim pat divi, jo viņš vēl pa Daugavpili maisījās). Maksimālais ātrums man ir bijis 184 km/h. Īsti neatceros, kurā vietā, bet velosipēda spidometriņš tādu kādā mirklītī ir iefiksējis.

Nu, lai neņem ļaunā pieminētās un nepieminētās personas. Šis ir vīkends tīri manā skatījumā, un esmu priecīgs un laimīgs par to. Pasākums izdevās.

Autors- Guntars

Hosting

Skaitītāji