 |
"Esmu Maugle", jeb sievietes pārdomas par rokeriem un viņu
paražām
Sākšu ar morāli: rokeru sievietes, tai mirklī, kad sēžaties uz
motocikla, nekavējoties atmetiet savu gādību un rūpes, jo tas jums var
draudēt ar nopietnām nepatikšanām visneiedomājamākā veida
preteklībām, par kurām jums nebūs neviena, ko vainot. Līdzko esat
tikušas uz moča, kļūstiet ārkārtīgi uzmanīgas un savaldīgas!
Rokeris, kurš nolēma, ka turpmāk būšu Maugle, acīmredzot vadījās
pēc anekdotes, kas skan šādi (RUS):
Маугли спрашивает своего наставника-медведя (по такой жаре мне уже не вспомнить
имена всех персонажей, уж простите):
- Скажи, а может ли удав достать вон
тот кокос на верхушке пальмы?
- Нет, Маугли, он не сможет его достать
- А
бандерлоги могут достать тот самый верхний кокос, видишь, тот маленький?
-
Нет, Маугли, думаю, это невозможно
.
- А вот скажи мне, пантера такая сильная
и умная, она-то наверняка может?
- Нет, Маугли, она тоже не сможет достать
этот кокос
Tādā garā turpinās aptauja par visām iespējamām dzīvajām
džungļu radībām. Saruna beidzas šādi:
- А вот, как ты думаешь, сможет ли Маугли достать кокос на верхушке пальмы?
-
Ты, Маугли, сможешь достать кого угодно
.
Lūk, vēl viena anekdote. Par to, kā Mauglis mežā atrada lielu
bedri, kurā bija ievēlies zilonis. Mauglis nespēja palīdzēt zilonim,
taču aizbēra bedri ar visu ziloni...lai citi ziloņi tajā neiekrīt...
Šie ir tikai divi pieņēmumi par to, kā varēja rasties mans niks.
Uzsveru: tikai divi.
Šim dziļdomīgajam ievadam sekos es teiktu, ļoti pamācoša
pieredze, kuras rezultātā es beidzot sapratu, ka vārds (vai šai gadījumā
niks) šādā vai tādā veidā uzliek zīmogu cilvēka liktenim.
 Pēc tam, kad mans niks tika palaists tautās, sagadījās tā,
ka tika rīkots kolektīvs izbrauciens zaļumos Kijevas virzienā ar
visiem šādiem izbraucieniem raksturīgajiem jaukumiem. Viss bija brīnišķīgi,
ja neņem vērā to, ka ķivere man bija mazliet par lielu un tāpēc
braucot es varēju saredzēt ne visai daudz: vienīgi motocikla stūri, Viņa
rokas uz stūres un skrejošu asfaltu...Kopumā tas arī bija viss. Ja
sagribējās redzēt kaut ko vairāk, nācās samērā pamatīgi ieraut
galvu starp pleciem, tad varēja redzēt dažus priekšā braucošos
motociklistus un atsevišķus ceļa rādītājus. Par to gan man nācās
priecāties nedaudz vēlāk.
Mežā bija baigi labi. Ogu arī bija papilnam, tikai pašiem lasīt
bija slinkums. Taču bija vesels lērums svaiga gaisa. Pie tam, turpat
atradās arī pietiekams daudzums dzinēju gadījumā, ja kāds pie svaiga
gaisa nepieradis organisms paģībtu: nabaga attiecīgo urbanizācijas
produktu varētu bez problēmām reanimēt, noguldot šo pie izputēja.
Galu galā, meža jaukumus izturējām. Lēnā garā sākām taisīties mājās...
Ķiveri es aizpogāju pati, pēc iespējas drošāk....Pat bija mazliet
sāpīgi.
Jau pašā pirmajā krustojumā notika sīka ķibele, par ko es nemaz
neuztraucos, taču par ko uztraucās pārējie: paskrējām garām
nenogriezdamies vajadzīgajā virzienā.
Protams, ka pareizās, normālās meitenes palika savās vietās. Es
laikam pie viņām nepiederu.
Es norausos (pie tam, kā izrādījās pietiekami veikli un nemanāmi)
no motocikla. Nolēmu, ka tā Viņam būs vieglāk
apgriezties...Paskaidroju: Viņa motocikls man vēl aizvien atgādina
kosmisko staciju. Man vēl aizvien liekas, ka mani 55 kg ļoti apgrūtina
jebkādus Viņam veicamos manevrus ar motociklu. Ko padarīsi, ja es vēl
aizvien neesmu tikusi vaļā no ilūzijas, ka rokeri ir tikpat vārgi kā
pārējie vīrieši. Bet velti. Viņi ir tik stipri, ka izrādījās, ka
pilnībā spējīgi nepamanīt manu cienījamo klātbūtni uz motocikla.
Vai arī manu cienījamo prombūtni? Nemāku spriest. Jebkurā gadījumā,
es paliku uz lauku ceļa, pateicoties savai neizmērojamai gādībai un rūpēm.
Kādas trīsdesmit sekundes es naivi cerēju, ka Viņš tūlīt apstāsies
un saskaņā ar rituāliem, bez maz vai ar savām rokām uzsēdinās mani
uz man likumīgi pienākošā sēdekļa aiz Viņa muguras.
Nekas tamlīdzīgs nenotika.
Ticiet vai neticiet: tagad es ar pilnu pārliecību un lietpratēja
pieredzi varu apstiprināt, ka rokeriem piemīt pārsteidzoša, mūsu vēl
tik nesenajai postpadmju kolektīvisma sabiedrībai neraksturīgā privātuma
sajūta. Ok, droši vien jau kāds pamanīja, bet acīmredzot nolēma
nu un kas, varbūt, ka šī kaut kur tepat dzīvo. Prom no jebkādas apdzīvotas
vietas. Kā nekā, Maugle taču. Galu galā, varbūt cilvēki tā vienojušies
viens brauc tālāk, bet otrs nez kāpēc paliek. Nekas nav cēlāk, kā
ievietot Maugli viņa (šai gadījumā viņas) dabiskajā vidē, tas ir,
ievest dziļi mežā. Kurš no kurienes nācis, tam arī turp jāaiziet, tā
teikt. Vispār, kā noskaidrojās vēlāk, daži tomēr bija pamanījuši
cīņasbiedra biedrenes zaudējumu, taču, es tagad varu spītīgi
apgalvot, ka rokera privātuma izjūta ir nesalīdzināmi augstāka nekā
mūsu postpadomju zemes sīkajam ierindas nodokļu maksātājam. Par secinājumiem
lieku galvu ķīlā! Pakasījuši ķiveres, viņi aiznesās tālāk.
Es paliku. Tur, uz lauku ceļa. Savus divdesmit kilometrus no Kijevas.
Koferī aizbrauca mana somiņa ar naudu, dzīvokļa atslēgām un dažādiem
sīkumiem cigarešu un šķiltavu veidā. Tas atgādināja man vienu no
tiem sapņiem, kuri laiku pa laikam rādās ikvienam: pilnīga neizpratne,
nepazīstama, neko neatgādinoša vieta, pilnīgs jebkādu sakaru vakuums
ar realitāti, drūmākā bezcerība. Un vajadzība kaut ko iesākt.
Sākumā bija tā nekā. Pēc tam kļuva baisi: gandrīz uzreiz pēc
notikušā, neatstājot nekādas cerības apjēgt notikušo, no krūmiem
izlēca labi barots un diezgan agresīvs rotveilers. Viņš slinki ierējās,
atrazdamies otrā grāvja pusē. Zvērs plosījās ap nolupušu zilas krāsas
sarga būdu, un sākumā man likās, ka viņš ir piesiets. Bet man tikai
tā likās. Tāpēc ka zvērs sāka man tuvoties, sagādājot man pat
visnežēlīgākajos sapņos neredzētas sajūtas. Es norobežojos no viņa
ar ķiveri, kas šai brīdī bija mans vienīgais īpašums un
aizsargierocis, un neizdomāju neko labāku, kā aizvērt acis un klusi čukstēt:
mīļo sunīt, nevajag man kost, es esmu laba meitene, mani vienkārši šeit
ir piemirsuši, mīļo sunīt...(Tu pēc tam teici, ka labāk sunim acīs
neskatīties. Kādas tur acis! Es izlikos par cilvēku, kuram nav ne acu,
ne roku, ne kāju, vispār nav nekā!). Suņa saimnieks bija pamatīgi ierāvis
vīriešu dzimtes eksemplārs, kas tikai ar grūtībām spēja savaldīt
savu mīluli. Sen nebiju redzējusi Staļina portretu. Un Ļeņina arī,
pie tam vēl uztetovētu uz miesas.
Mani dīvainā kārtā nesaplosīja.
Devos tālāk un ļoti cerēju, ka, gadījumā, ja tas ir joks, tad
katrs joks agri vai vēlu beidzas, un pēc tam var smieties. Visi. Un tas,
kuru izjokoja, arī. Vēl es cerēju, ka Viņš nav spējīgs TĀ izjokot
mani, jo kaut kad (labāk, pēc iespējas drīzāk) taču pamanīs, ka
manis nav. Un atgriezīsies. Turklāt man bija ļoti karsti, tā kā uz moča
labāk braukt ir ar biksēm. Nu lūk, tās man arī bija mugurā. Šitādā
karstumā. Piedevām vientuļa dāmīte uz patukša lauku ceļa neapšaubāmi
piesaista atsevišķu autobraucēju uzmanību (cik banāli salīdzinājumā
ar rokeriem! Braukt un neko nepazaudēt). Īpaši pateicoties ķiverei, ko
es, neskatoties uz visu, uzticīgi vazāju sev līdzi (kā nekā vienīgā
saikne ar realitāti). No aizmugures es droši vien arī izskatījos visai
interesanti, tāpēc daži taurēja. Bet no priekšpuses...Mati gaisā,
sarkana kā vārīts vēzis, pustruls skatiens...Pārliecinošais vairākums
šoferu uzskatīja par vajadzīgu piedot gāzi un pēc iespējas veiklāk
aiznesties garām.
Pat tad, kad es iedomājos variantu par mašīnas nostopēšanu (un tā,
neskatoties uz visu, tomēr apstājas), tad uzreiz iedomājos arī tik
stulbu situāciju, ka es tūlīt pat piespiedu sevi nedomāt par to. Kā
lai ieskaidro normālam cilvēkam, ka tu pilnā ātrumā braucot esi
atpalikusi no rokeru bara un pie tam vēl tādā veidā, ka neviens
nepamanīja vai nepievērsa uzmanību?...Variantu par mašīnas stopēšanu
es nolēmu atstāt rezervē ārkārtas gadījumam.
Ar laiku (laiks čakli ritēja uz priekšu, bet neviens tā arī
neatgriezās) man kļuva skaidrs, ka mana prombūtne tiks apspriesta droši
vien kaut kur Kijevā benzīntankā vai pirmā kolektīvā pitstopa laikā,
tāpēc cerēt uz drīzu atgriešanos nebūtu prātīgi. Kaut kādā mērā
es pat par to priecājos (lai cik idiotiski tas neizklausītos), jo tas
man deva iespēju atdzesēt sakarsušo prātu un emocijas, kuru izvirdumam
varētu būt neparedzamas sekas, un atgriezties atpakaļ barā daudz maz
normālā stāvoklī, neizgāžot veselu gūzmu necenzētu izteicienu un
nepasūtot Viņu (Viņu!) pie visiem nelabajiem...nesākt bimbāt visu acu
priekšā u.t.t.
Atgriešanās brīdī es biju spējīga apslāpēt sava sakarsušā
organisma izvirdumus. Un par to līdz pat šim brīdim sevi ļoti cienu.
Ļoti cienījamie rokeri, ja arī jums un jūsu sievieti gadās kaut
kas līdzīgs, silti iesaku atgriezties vai nu tūlīt (30 sekunžu laikā),
vai atgriezties kā minimums ne ātrāk par pusstundu. Lai beibe atdziest.
Pat tad, ja ir izcils karstums.
Es noslāju diezgan daudz. Pēc manis atgriezās.
Taču ne Viņš. Kas arī bija ļoti prātīgi attiecībā uz mani un
vairāk nekā humāni attiecībā uz viņu (varbūt arī otrādi). Tā
bija vēl viena iespēja likvidēt emociju stihijas sekas mauglenes dvēseles
džungļos. Rokeri tomēr prot draudzēties.
Es vēl labu laiciņu nespēju sakarīgi runāt. Kad smēķēju, pelni
neturējās pie cigaretes, bira nost.
Sagribējās personīgo motociklu. Kurš nekustēs no vietas, kamēr tu
pati neuzskatīsi par nepieciešamu iedarbināt visas rocenes un kurbuļus.
Kaut kādā mērā kļuva skaidrs, no kurienes rodas zvērinātās
feministes. Biju apbēdināta. Nenormāli gribējās dzert. Kļuva
skaidrs, ka nebūtu slikti, ja katram gadījumam pašā dziļākajā kabatā
vienmēr būtu piķis, lai varētu nostopēt mašīnu un bez liekiem jautājumiem
kļūt par pasažieri. Vēl daudz kas kļuva skaidrs...It kā.
Bet es taču nespēšu braukt ar tik lielu motociklu! Un neviens nav
teicis, ka spēšu arī ar maziņu...Neesmu pārliecināta, ka Maugle vispār
ir spējīga orientēties laikā un telpā, ja viņam blakus nav tā Vienīgā,
kurš saprot, cik ļoti lielā mērā es esmu Maugle. Es par daudz ko
neesmu pārliecināta. Es pat neesmu visai droša par to, ka mani vispār
vēl kādreiz ņems līdzi uz mežu, kur ir lērums svaiga gaisa. Uz
motocikla.
Bet es esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka man nav nekādas jēgas
kļūt par feministi, ja jau es līdz pat šim brīdim neesmu par tādu kļuvusi.
Es pat nesūrojos par lielo ķiveri, kura tomēr turas uz mana lieliskā
deguna, kuram pateicoties es šad tad, pamatīgi ieraujot galvu starp
pleciem, varu šo to saredzēt: priekšā braucošo motociklistu, Viņa
rokas uz stūres, skrienošo asfaltu...Uz jautājumu: ko es ar Viņu pēc
visa notikušā izdarīju, es varu atklāti un bez apdomāšanās teikt:
neko. Nu ko varētu izdarīt ar cilvēku, kurš aizbrauc, nepamanot, ka
kaut kādi nieka 55 kg ir pazuduši no aizmugures sēdekļa? Katrā ziņā
es vismaz pārliecinājos, ka ideāli sēžu uz moča...
Ja godīgi, tad es pēc tam pat lūdzu piedošanu. Starp citu, arī no
visas sirds. Atļāva tev sēsties uz motocikla? Sēēēdi! Kur lien? Kas
tevi rausta, patstāvīgā meitene!
Tiesa, es vēl aizvien nevaru Viņu piespiest uztvert to visu kā joku
un smieties kopā ar mani, kad sarunās šī tēma uzpeld. Nezinu kāpēc,
bet Viņu nu nekādi nav iespējams sasmīdināt. Varbūt Viņš baidās,
ka es provocēju Viņu uz atklātību, un, līdzko Viņš ieķiķināsies,
es viņam momentā sadošu starp acīm? Kas to lai zina, varbūt viņam ir
taisnība... šajā konkrētajā gadījumā. Taču, rokeru sievietes,
vienalga arī turpmāk palieciet tikpat gādīgas un maigas, cik nu tas ir
jūsu spēkos. Jo mums nav kur sprukt. Viņi nevar bez močiem. Un bez
mums arī nevar nu, vismaz atsevišķos dzīves posmos. Mēs arī
nevaram bez viņiem (vismaz atsevišķo dzīves posmos). Un arī mēs
nevaram bez močiem. Tā lūk.
Punkts un āmen.
Jūsu Maugle ;)
Autore- Maugle
Tulkoja- Junona
Oriģināls- http://www.biker.kiev.ua
|
|
