 |
Kas ir Enduro?
 Izdzirdot vārdu enduro, uzreiz prātā ienāk netīrs krosa mocis, ar minimālo aprīkojumu ielas braukšanai, un dubļainu braucēju mocim mugurā.
Tieši tā izskatās enduro motobraucējs pēc kāda treniņa, izbraukuma
zaļumos vai sacensībām, kas tiek rīkotas arī Latvijā.
Pati labākā enduro īpašība ir tā, ka braucot ar enduro tev tik
pat kā nav jādomā par to, kur tu atrodies, jo enduro mocis ir veidots tā,
lai varētu ar to braukt kurp vien acis rāda (ļoti bieži tā arī
daru), jo tam absolūti nav nepieciešams asfalta segums. Tam ir augsta
piekare un lieli riteņi, tas viss kopā nodrošina labu caurgājību
paraktiski jebkuros apstākļos. Enduro motocikli tiek aprīkoti ar 1
cilindra dzinēju, kas ir pieejami dažādās kubatūrās, sākot no 125cc
un beidzot ar 650, ņemot vērā motocikla svaru ~(80-150kg) tas ir pilnīgi
pietiekamim lai jūs nekur neiesprūstu motora jaudas nepietiekamības dēļ.
Salīdzināšanai, suzuki DR400Z līdz 100 km/h ieskrienas aptuveni
vienlaicīgi ar Yamaha Virago 1100. Ātruma ziņā vidējs enduro mocis
attīsta ~120- 160 Km/h.
Jūs teiksiet, jums patīk ātrums, jums vajag baiku? Neiebilstu, bet
vai esat mēģinājuši uz meža stigas ar enduro motociklu pārsniegt 100
km/h robežu? He he, pie 110 knapi pietiek laika, lai paskatītos
spidometrā un piefiksētu ātrumu, bet vispār neiesaku nevienam šādos
gadījumos pētīt spidometru. Un vēl nāk klāt līkumiņi, kas uz smilšu
seguma rada patīkamu pakaļrata izslīdēšanu, atsevišķos gadījumos
arī priekšējā. Un vislielākais bonuss ir pauguri un pauguriņi, uz
kuriem var palēkties, vai pacelt gaisā tikai priekšējo riteni, atkarībā
no vēlmēm un prasmēm. Nu tas nu tā, rakstīju pēc emocijām, kuras
esmu guvis baudot enduro priekus.
Latvijā ir arī vairāki enduro motoklubi, kur braucēji apvienojas,
kopīgi piedalās sacensībās, kopīgi trenējas, kā arī taisa
ekskursijas pa Latvijas mežiem un pēc savas pieredzes varu droši
apgalvot, ka jūs varat ļoti interesanti pavadīt saulainu svētdienu,
piedaloties šādā ekskursijā. To parasti vada cilvēks, kurš ir
iepazinis maršrutu. Braukšana var notikt arī pēc kartes, piemēram par
mērķi izvirzot nelielu ezeru, kas atrodas meža vidū. Enduro
ekskursijas gandrīz vienmēr tiek apvienotas ar piknikiem, jo cik tad
ilgi brauksi, gribaas arii papļāpāt un ko ieēst. Neesmu dzirdējis, ka
kāds būtu lietojis ko stiprāku sēžot pie enduro stūres.
Nestāstīšu par enduro sacensībām, jo neesmu tajās vēl piedalījies,
bet ceru gan, ka šosezon nobriedīšu un pieņemšu izaicinājumu. Esmu
braucis pa šādu trasi un tas nebūt nav viegli, pirmo reizi kad tiku uz
šāda tipa trases, jau veicot pusi no apļa par prātīgāku uzskatīju pārtraukt
braukšanu, jo nav prāta darbs censties novaldīt moci pēdējiem spēkiem,
ja tev visapkārt ir koki, kuri tā vien gaida, kā salocīt tev priekšējo
ratu vai salauzt dakšu, stūri utt.
Nobeigumā varētu piebilst, ka enduro ir kā paredzēts Latvijas apstākļiem,
jo pagaidām pie mums vēl nav pārāk daudz ceļu, kur nebūtu bedres.
Esmu redzējis baikera reakciju, pēc pārbraukšanas pāri bedrēm uz
smilšaina asfalta (iemesls kāpēc nevarēja laicīgi sabremzēt). Dzirdēju
daudz labu vārdu par mūsu valsti un vietējiem ceļu remontētājiem.
Bet ja brauc ar enduro, un ieraugi priekšā bedres, nevajag daudz
satraukties, dod tik virsū gāzi un pirms bedres mazliet parauj stūri uz
augšu ar to būs pietiekami, lai bedre nesagādātu ne mazākās raizes
un galvassāpes.
Nu tad uz tikšanos ielās un mežos...
Autors- Martins Ildens
|
|
)
)
)
