|
| Piedzīvojumi
un stāsti |
 |
|
DIEVS
- Dievs! Vai tiešām es esmu piedzimis un dzīvojis tādēļ, lai
nomirtu šeit uz asfalta
.
- Jocīgi jūs esat, cilvēki
. Visu dzīvi jūs dzīvojat kā nekas
nebūtu noticis, un kā kaut kas atgadās, tā uzreiz vēršaties pie
Dieva.
- Kas tu esi?
- Paskaties pats.
- Es neko neredzu. Kur tu esi?
- Paskaties vērīgāk. Esmu šeit, stāvu tavā priekšā.
- Jocīgi
it kā eņģelis. Es esmu miris? Un kāpēc tu esi melns?
- Nē, tu esi uz zemes un pat esi vēl dzīvs, un es esmu tavs sargeņģelis.
Kāpēc melns? Kādu esi pelnījis, tāds esmu.
- ..bet vai tad mēdz būt melni eņģeļi?
- Protams.
- Laikam esmu daudz grēkojis, ja tu esi melns?
- Nē, ne vairāk kā parasti. Ne katram cilvēkam ir savs sargeņģelis.
Melni sargeņģeļi ir tādiem kā Tu, kas meklē taisnību, bet netic
Dievam. Tiem kas tic, ir balti sargeņģeļi.
- Vai tad Dievs ir?
- Muļķis! Kam tad tu lūdzies pirms minūtes, kad saprati ka nenoturēsi
motociklu un tevi jau nes uz KAMAZ pusi, un no kurienes, pēc
tavām domām, uzrados es?
- Kam lūdzos? Nezinu. Man liekas, ka mana lūgšana nav nekas vairāk,
kā izlasīti vai izdzirdēti kaut kur vārdi, un tu esi tikai manu
apmigloto, stūrī iedzīto, iedomu auglis.
- Iespējams. Var būt lūgšana ir tikai atmiņas, bet padomā pats,
kā saprāts spēj radīt to, kam pats netic?
- Jā, laikam tev taisnība. Es nevaru ar Tevi strīdēties, bet saki
lūdzams, kāpēc Tu mani nepasargāji, ja jau Tu esi mans sargeņģelis?
kādēļ Tu atnāci tikai tagad, kad viss jau ir beidzies? Lai mani
nomierinātu pirms pēdējā ceļa?
- Nē, tu esi stulbs pat pēc zemes mērogiem! Esmu Tevi glābis
neskaitāmas reizes līdz šim notikumam, bet Tu, nepateicīgais, lai
arī dažreiz aizdomājies par to, kādēļ Tev ir veicies tur, kur
citi lauza sev kaklus, bet nepieļāvi, ka tas nāk no manis. Un arī
pēdējos notikumos, es ne vienu reizi vien centos Tevi paglābt,
krietni pirms tu izklājies, bet Tavam lepnumam un spītam nav
robežu. Pamēģini atcerēties, kā tu nokļuvi uz šī ceļa, uz
šī pagrieziena? Sākumā Tu gribēji doties vizināties no paša rīta,
neskatoties uz to, ka bija nolijis lietus un riepas arī Tev nebija
pirmā svaiguma, bet Tev nekas nesanāca, jo Tevi izsauca uz darbu,
kas to izkārtoja? Pēc tam Tu nolēmi ātri padarīt darbu un ar
viltu aiztīties ātrāk no darba, bet arī tas Tev neizdevās,
kas to nokārtoja? Bet Tu biji stūrgalvīgs un centies sasniegt savu
ar jebkādu cenu cenšoties izrauties no darba, Tu ilgi nevarēji
noķert mašīnu, lai nokļūtu mājās, tad ilgi nevarēji
atrast motocikla atslēgas, pēc tam izrādījās ka trūkst benzīna,
pēc tam izrādījās, ka tuvākais bezīntanks ir slēgts, kurš
tavuprāt to visu izdarīja??? Labi, Tu panāci savu. Rezultāts
Tu guli šeit, uz asfalta, KAMAZ priekšā un iespējams, ka drīz
vien pārstāji jaukt gaisu, kaut arī pat pēdējā mirklī es centos
Tevi glābt, burtiski bļaujot ausī: - nomierinies, nomet ātrumu, ceļš
ir slapjš, un ko darīji Tu? Tagad mētājies te pusnomiris ja
tas nebūtu noticis tagad, tas notiktu vēlāk un es pat nezinu kas ir
labāk.
- Laikam jau tāds ir mans liktenis.
- Ar likteni tam nav nekāda sakara. Kā jums, cilvēkiem, patīk visā
vainot likteni, novelt uz viņu visu slikto un ļauno, ko jūs radiet
paši savām rokām.
- Laikam jau atkal Tev ir taisnība. Bet kam tā tagad vajadzīga, un
vispār, kādēļ tu parādījies? Dzīvoju māņos un nomirtu tāpat.
Kāpēc Tu smejies? Vai tad es pateicu ko smieklīgu?
- Un pat ļoti. Smieklīgi ir viss tas, ko jūs cilvēki domājat par
dzīvi, nāvi, patiesību, labo un ļauno, par godu un godprātību
Tu bezsmadzeņu mērkaķi! Godīgi sakot, Tu man esi jau apnicis.
Es nebūt atnācis pēc tā, ko Tu izdarīji dienā, jo vai nu Tevi ir
padarījis aklu Tavs lepnums un nejēdzīgie priekšstati par dzīvi,
vai arī Tu spītīgi nevēlies atvērt acis. Taču neskatoties uz to,
es esmu šeit. Kādēļ? Tikai tādēļ ka daži Tavi draugi domā par
Tevi. Ka ir kāds, kuram nav vienaldzīgs tavs liktenis.
- Tu gribi teikt, ka atnāci mani izglābt? Vai tas maz ir iespējams?
Tu atkal smejies?
- Ko Tu vispār zini par iespējamo un neiespējamo? Tarakānam peļķe
liekas okeāns, pār kuru cilvēks vienkārši pārkāpj.
- Īsti nesapratu
- Labi. Paskaties uz to vientuļo gaismu, kas mums tuvojas. Kas tas
ir?
- Motocikls? Jā, motocikls
un skaņa tieši tāda pati, kā manējam
zirdziņam bija.
- Paskaties vērīgāk, kas uz viņa sēž? Pazīsti?
- Jaka tā kā man, ķivere, bikses
un uz moča sāniem veco brūču
pēdas
tas esmu es? Neko nesaprotu..
- Un tagad paskaties kas guļ pie KAMAZA?
- Arī es, bet
- Tas nav viss. Tagad padomā lūk par ko. Ja Tu redzi sevi uz
motocikla un reizē guļošu uz asfalta, no kurienes Tu to redzi? Kas
Tu esi un kur Tu esi?
- Neko nesaprotu
- Tev nav jāsaprot. Tev jātic. Vēlme visu saprast un pataustīt ved
uz noliegšanu. Es Tev parādīju gaismas daļiņu. Es Tevi izglābšu
no šī KAMAZA, bet tālāk Tu iesi viens un viss ir atkarīgs
tikai no Tevis paša
.
Autors Aviator
Iesūtīja/tulkoja SPIDER
|
|
|
<-atpakaï
|
|
|
|
|
