Tu esi nolēmusi spert vienu no drosmīgākajiem soļiem savā mūžā un beidzot iegādāties pašai savu motociklu. Apsveicu, turpmākie padomi ir domāti tieši tev! Tā kā uzskatu, ka mana pieredze ir pietiekoši liela, tad negribu turēt sveci zem pūra, bet vēlos padalīties savā pieredzē ar jums, topošajām un esošajām iesācējām.
Izvēloties pirmo moci, tīri cilvēciski tavas vēlmes varētu nesakrist ar tavām reālajām iespējām. Jau ieraugot vien, piemēram, Yamaha R1, tava sirds sāk dauzīties kā negudra, un tu tik vien spēj, kā izdvest ak jē, šito moci es gribētu!...
Šai sakarā teikšu lūk ko. Es uzskatu, ka jebkurš baiks (vienalga, ielas vai superbaiks), savā ziņā ir pulvera muca, uz kuras sēdi. Šādi motocikli pieder tā saucamai High performance klasei un paredzēti sacīkstēm un tiem, kam ir pietiekami liela pieredze un kas apzinās savas reālās spējas nepārkāpt riska robežu. Jo pārkāpjot šo robežu, kritiens ir neizbēgams. Tā teikt, ir motocikli, kas piedod kļūdas, un ir arī tādi, kas nepiedod...Šos faktorus tev vajadzētu ņemt vērā, lai nekļūdītos pirmā un sev piemērotākā motocikla izvēlē. Vārdu sakot, lai tas būtu tavs pirmais un ne pēdējais mocis!
Tavam pirmajam motociklam vajadzētu būt:
Esmu braukusi ar dažādiem motocikliem un esmu atklājusi tādas lietas, par ko agrāk nemaz nebūtu varējusi iedomāties. Viena šāda lieta, ar ko es saskāros un kas mani mazliet kaitināja bija tas, ka mans mocītis bija diezgan grūti manevrējams un stīvs, piemēram, mēģinot to novietot šaurā stāvvietā starp divām automašīnām. Tāpēc bieži vien riskēju nolikt savu mīluli uz sāna. Ja mocis tiek sašķiebts tiktāl, ka tas krīt, to nav iespējams noturēt pat labi noaugušam vīram. Piemēram, milzīgie Gixxer 750, ZX7R vai CBR900 ir lieli, smagi un tos grūti noturēt līdzsvarā, ja braucējs neatbalstās uz pilnu pēdu. Protams, motobraukšanas meistariem ar pieredzi šai sakarā it kā nevajadzētu būt īpašām problēmām. Nu, tā kā es esmu gandrīz 1,80m gara, tad lielākā daļa motociklu priekš manis ir braucami.
Par savu pirmo motociklu es izvēlējos Suzuki 1998 GS-500E. Tas ir tā saucamais naked bike bez spoileriem. Tā kā mocim ir 500 kubi, tad uz šosejas parasti nav problēmu ar apdzīšanu, pie tam, braucot ar ātrumu 140 km/stundā, motors netrako, kā tas ir, piemēram, 250-niekam. Es bez problēmām varu turēt līdzi saviem draugiem, kuriem ir sporta baiki, protams, ja šamējie nesāk darīt kaut ko, kas pārsniedz 175 km/stundā. Tā nu es noriju tādu kā mazu krupi un izšķiros par labu naked baikam, jo apsvēru, ka motocikla apgāšana šā vai tā ir neizbēgama un plastmasu atjaunošana ir diezgan dārgs pasākums. Es varu garantēt, ka tu savu moci agri vai vēli apgāzīsi. Pat pieredzējušiem večiem no tā neizbēgt. Neklausies runās ai, kas tad tur, šitais jau ir viegls, šito noturēt jau nav problēmu u.t.t. u.t.t.. Tikai tu pati zini savas spējas, tāpēc esi prātīga un praktiska un atceries...šis NAV tavs pēdējais mocis.
Iesaku neņemt pārāk dārgu motociklu. Arī zem $ 3000 var dabūt itin labu mantu. Mans vecais baiks maksāja $ 3400. Pēc gada tu noteikti gribēsi upgreidoties, tā dara visi braucēji, un tad varēsi izvēlēties krutāku moci. Piemēram, Honda CBR600 ir fantastisks motocikls un ļoti piemērots braukšanai sievietēm. Tā kā ASV aktīvi darbojas Motor Safety Foundation, tad noteikti vērtīgus padomus tev varēs sniegt šeit darbojošies instruktori.
Labākie motocikli, ar ko sākt:
Padoms, kā pacelt apgāzušos motociklu:
Tev droši vien var uzmākties nedrošības sajūta ak jē, kā es
varēšu pacelt 180 kg smagu ierīci?. Tici man, tas ir iespējams, ja
zini, kā to izdarīt pareizi. Man pašai, piemēram, ar musīšiem ne
tuvu nav spīdoši. Bet, ja jau es spēju pacelt no zemes CBR600F3, tad
to var izdarīt jebkurš. Mierinājumam varu teikt, ka ir gadījies
redzēt, ka pat džeki dažreiz nespēj uzcelt savu moci bez citu
palīdzības. Tā lūk. Tev tikai jāzina, kā to izdarīt, un tu spēsi
uzcelt savu motociklu vien pati. Tas ir ļoti svarīgi. Vispirms
satver rokturi ar vienu roku, bet otru atbalsti, piemēram, pret
degvielas tvertni. Pacel moci no zemes kādus pāris desmit
centimetrus un tad, atbalsties pret to ar sānu un mēģini celt augšā.
Tikai negrūd pārāk strauji, citādi mocis apgāzīsies uz otriem
sāniem. Sakopo visus savus spēkus, un panākumi neizpaliks. Un ar
katru reizi šis pasākums kļūs aizvien vieglāk izturams.
Kā vienmēr labu veiksmi!
Raksts ņemts arzemju internet lapas.
Tulkoja: Junona
Mani iespaidi
No sevis: nu, ko tur daudz piebilst. Mans pirmais mocis bija
Jawa 350/638, kā jau te lielākai daļai labi zināms. Jāsaka, ka ar
savas pirmās mīlestības izvēli esmu visai apmierināta. Varbūt
kādam tas liksies dīvaini, bet paskaidrošu, kāpēc.
Tā kā mans oficiālais motobraucējas stāžs (pēc A kategorijas nolikšanas), pērkot Jawu, bija 2 nedēļas, tad uzskatīju, ka nebūtu prāta darbs tīšām lekt ugunī (lasi, pirkt dārgu, jaudīgu moci), nezinot par iespējamām sekām, jo mana braukšanas prasme vēl bija bērna autiņos. Beigu beigās tas varētu izrādīties totāls krahs (iztērēt visu naudu mocim un neko neatstāt ārstēšanās izdevumiem - kas var būt baisāks par šo). Jāsaka, ka lielu lomu izvēles izdarīšanā nospēlēja arī dažu moto listes draugu viedoklis un atbalsts. Paldies viņiem par to! Atceros, kā braucām ar Anda Urālu uz Jūrmalu pirkt Jawu, pa ceļam Urāla motoram nokrita vāks, galu galā, pirkšana izvērtās par veselu piedzīvojumu ar pirkuma aplaistīšanu Vanagu krogā. Tas nu tā.
Lai arī dažas labs vīpsnāja par manu izvēli, to visu laidu gar ausīm, jo visā visumā, pārējās motobraucēju saimes noskaņojums pret mani bija ārkārtīgi labvēlīgs. Arī pati jutos tā, it kā tā būtu nevis Jawa, bet kāds visai nopietns japānis. Hehe, galu galā man pietika ar faktu, ka esmu atļāvusies nopirkt kaut ko motociklveidīgu (runas jau bija visādas, dažs labs atbalstīja un sajūsminājās, dažs labs vaimanāja, ak un vai, tas nu gan nav sievietei piemērots braucamais!). Bet tas tikai palielināja manu spītību un vēlmi braukt.
Nu tad nedaudz par pašu braukšanu. Nepašaubāmi, Jawas ir īpaša suga, kas paģēr īpašu pieeju un diezgan īpašus nervus. Ja parēķinātu laiku, ko pavadīju braucot, un laiku, ko Jawa pavadīja, dāsni saņemot manus un citu remonta speciālistu uzmanības apliecinājumus, varētu būt 50:50. Pa šo laiku karburators ticis tīrīts 4 reizes (degvielas vaina?), par sveču maiņu neuzdrošinos saukt konkrētus skaitļus. Arī elektrosistēma pamanījās pāris reizes sadumpoties. Bet tas viss tika veiksmīgi novērsts. Arī pati nekautrējos pāris reižu kārtīgi atrotīt piedurknes un mesties Jawas iekšējās pasaules pētījumos.
Tālākie punkti, līdz kurienei tiku un no kurienes spēju arī veiksmīgi atgriezties, ir Ķegums un Sigulda. Tālākus horizontus aizsniegt ar savu Jawu tomēr neuzdrošinājos. Visvairāk, protams, ticis traumēts Vecāķu mierīgo iedzīvotāju nervs. Pāris reižu dabūju kārtīgi izvandīties pa Vecāķu pludmales smiltājiem, protams, ar šim pasākumam neatņemamo sastāvdaļu vairākkārtēju novelšanos smiltīs un tai sekojošu Jawas stīvēšanu atpakaļ uz kājām. Gods kam gods, līdz šim ar visām šādām celšanas situācijām esmu centusies tikt galā vienīgi ar pašas spēkiem, un gods kam gods, tas man arī ir izdevies. Liels pluss man kā iesācējai bija dugas. Nu, un tā kā neesmu no anorektiķu meitēnu sugas, tad Jawu uzveikt spēka cīņā man vienmēr ir izdevies veiksmīgi.
Protams, par tām sajūtām, ko sniedz pati braukšana, man jums nav jāstāsta, par to jums noteikti katram ir savs stāsts. Un man ir savējais par Jawu ar visiem viņas trūkumiem un labumiem. Ikreiz, pieejot pie savas Jawas, es to uzlūkoju ar dalītām jūtām...ak tu, vecā labā šaize, kādu pārsteigumu man šoreiz atkal esi sagatavojusi? Un tā gribas papliķēt pa bāku ikreiz, kad brauciens beidzies veiksmīgi un bez problēmām...Vārdu sakot, manas motobraucējas karjeras iesākuma spožums un posts. Bet viens gan jāsaka Jawa bija tā, kas palīdzēja man sagatavot augsni nopietnākam braucamajam. Ceru, ka mans nākamais mīļākais un draugs spēs sagādāt man tikpat neaizmirstamus mirkļus. Kādus par to varbūt uzrakstīšu pēc sezonas noslēguma.
Jūsu Jun ;)))